Rumānija

TRIP: TransfăgărăşanDiaries@2k11

acidburn 2011-09-06

Brīdinu, būs gari! :)
Tātad, kārtējais gads apkārt un, protams, vajag taču kaut kur aizbraukt. Šogad pilnīgi nepieredzētā kompānijā, t.i. šādā komplektācijā šī draugu kompānija nekad nekur nav bijusi tik ilgi kopā.
Dotie mainīgie, jeb uzstādījumi:
12. augustā sākās 2 nedēļu atvaļinājums. Kompānija: Ģirts, Anna, Edgars (turpmāk tekstā – Bušiņš a.k.a Instigater), Guna, Renārs (turpmāk tekstā – Remo), Linda ir jau laicīgi rezervējuši 8 vietīgu VW Caravelle(http://www.liega.lv/index.htm). Ziemas vakaros sēdēdami cītīgi pie kāda no kompānijas mājās un malkojot dažādus dzērienus, ir saplānojuši maršrutu aptuveni šādu – http://goo.gl/Nx1GD (ilgi vērsies ).
Summāri ~5500 km, 12.-24. augusts, potenciālais budžets max 500 Ls katram.
Primārā mērķvalsts ir Rumānija, tur no mums neviens vēl nav bijis. Izpētam to, cik nu mums laiks atļaus, un tad trīs dienas pačillojam Bulgārijas zelta smiltīs, t.i. ir norezervēts viens All Inclusive hotelītis uz divām naktīm pie Melnās jūras. Puikām jau rokas trīc nobraukt par subjektā minēto Transfăgărăşan ceļu, kurš, protams, ir iekļauts maršrutā. Papildus tam ceļojuma laikā vēl ir četras ballītes, divas dzimšanas dienas, viena vārda diena un viena kāzu jubileja. Tā kā atpūtīsimies labi! : ) Šogad, protams, kā parasti, arī tiks uzturēta aktuāla informācija līdzsekotājiem dienasgrāmatas formā – draugos, itpeople.lv un īsi updeiti manā twitter kontā – twitter.com/GirtsLegzdins
Papildus tam tiks veidots onboard(road) un iespējams arī onboard(salona) video un lietota arī rokas videokamera. Līdzi arī būs divas 1/2pro spogulenes, tā kā dokumentēšana notiks diezgan detalizēti. Izmantosim beidzot kārtīgi LMT piedāvāto IC+. Vēl ir doma par Yagi WiFi antenas iegādi, bet man jau liekas, ka iztiksim. Ja kādam ir ko ieteikt Rumānijas apceļošanas labākai izbaudīšanai (objekti, vietas, u.c. ko nu nekādi nedrīkst neredzēt) komentējat/ziņojat.
Tātad, gaidiet nākamo ierakstu Day01 kaut kad 12. augusta vakarā, kad startēsim no Rīgas/Jūrmalas.
Protams, nedaudz reklāmas:
Par itpeople.lv hostingu, protams, pateicamies, serveru-noma.lv. Kā arī par mobilo ledusskapi pateicamies – www.stabi-seta-zogi.lv, par foto aparāta un kameras tripodu un vienu no HD webkamerām pateicamies – www.gelanagi.lv

Day 01-02
16:13 – Nu, ko, sākam! Esam visi sakāpuši VW Caravelle – 1.9 L Dīzelītis, Renārs saka, ka mēs ātri nebraukšot, jo redz, darbā viņam esot tāds pats
16:18 – Renāra komentārs: „Bonvojāžs!”. Uz A7 mēs tikšot „paņemti” no policijas puses, jo Renārs nevienu roadtripu uzbraucot uz A7 neesot izticis bez diskusijām ar policiju par ātruma pārsniegšanu. Laiciņš ir tieši paredzēts šādam roadtripam. Komentārs, ieraugot Cooperīti, no aizmugurējām rindām – „Tas ir klabmens!”
16:31 – Nupat apjēdzu, ka nekad tik agri neesam izbraukuši uz dienvidu pusi. Parasti sanāk kaut kur ap 22:00, kamēr izčammājas. Tas nozīmē, ka mēs ļoti tālu varētu aizbraukt rītdien, protams, viss atkarīgs no garastāvokļiem un noguruma līmeņa. Nupat tika apspriests vai menti varētu būt Waze lietotāji un regulāri čekot savas reportētās slēptuves, dzēst viņas un visādi slikti pret parastajiem Waze lietotājiem. Ā.. pavisam piemirsu, mums reālajā laikā var sekot aplikācijā Waze, protams, jāvar atrast mūsu sejiņas Eiropas kartē.  Ģirta nicks – acidburns, Edgara – Instigater. Nabaga 1.9 dīzelītis tiek aprunāts, ka galīgi neceļ un švakuckis . Plus vēl šoreiz esmu realizējis ideju par Onboard un Offboard video ierakstiem. Uz paneļa stāv divas HD Logitech webkameras un abas veic ierakstu – viena raksta salonu, otra - priekšā ceļu. Tas viss notiek TimeLapse režīmā, t.i. video tiek ierakstīts pa kadram ik sekundi.
17:14 – Aizmirsās pierakstīt odometra stāvokli – 222000 km, diezgan episks skaitlis. Šis starta fiksācijai, lai gan tas ir no Saldus, kur savācām busu. Bušiņam vajag obligāti Bauskas Statoilā, jo prasoties pēc kluča  Tur arī uztaisīsim pirmo FUM (pīppauzi). Šoreiz mēs ar Remo esam galīgā FAILā, jo esam tikai divi pīpētāji, kas attiecīgi sagādā mums nelielas neērtības, tpū.. mums nē, bet pārējiem  Protams, ka mašīnā patreiz vēl nepīpējam.
17:47 – Protams, ka apciemots Bauskas Statoil. Viss busiņš tagad smaržo pēc hotdogiem, kafijas un tējām.  Es pastrādāju pie infrastruktūras, tika nomainīti notebuka barošanas principi, jo izrādās 1KW 220V pārveidotājs iesprausts bagāžnieka rozetēs nespēj nobaroties cik viņam vajag. Nāksies dzīvoties uz priekšējās 12V barošanas rozetes un dalīties ar vēl vienu telefonu.
18:00 – Iebraucam Lietuvā. Pa gaismu. Neatceros, kad kaut kad būtu roadtripā iebraucis pa gaismu Lietuvā  Bez kādām pasu pārbaudēm u.t.t., pa vienkāršo.
18:15 – Saveidots kapeikpi$sienfails.xls, lai varētu jau ierakstīt pirmo degvielas ieliešanu.
19:13 – Uij, ku’ forši, ballīte notiek! Neliela piestājpauzīte un aiziet šampis vaļā! Meitenēm jautrība un Lietuvas burvīgo laikapstākli pārtrauc atkal lietus, tāds pats, kāds bija Latvijā.
19:16 – Aiziet Zucchero!
19:33 – Bušiņam piešķiram nomināciju – Vljee-Smax! Tas ir tad, kad pirmo reizi cilvēks atzīstas, bet pēc tam divas reizes nereaģē uz līdzbraucēju degunu saraucienu.  Bet vispār kaut kā jūtu, ka šoreiz nerakstās šoreiz tā dienasgrāmata, iespējams, ka šoreiz ir vislaik aktivitāte busiņā, kaut kāds bazars u.t.t. Bušiņš saka, ka žurnāls nav interesants – žurnāls ir – Noslēpumi un fakti. Bušiņš paņem Cosmo un patreiz neko vēl nav teicis :D Priekšā mums jau kādu laiciņu brauc Santechnika – Santehņičkis.
19:47 – Ir saprasts, ka kompanijā ir ienācies jauns virziena norādīšanas veids. Tas ir manas māsas dēla, Mika abu roku norādījums pāri pleciem – t.i. principā visur :D Nupat tā norādīja uz Rokiškiem Lietuvā Renārs. 
19:52 – Uz ceļa tika obzervēta pirmā bedre Lietuvā, nogriežoties uz A1. Jebšu E67, jebšu E85. Tiek diskutēts par to, cik ātri drīkst braukt Lietuvā uz bāņa. Vienojamies par 130km/h.
20:29 – Peizāžas ievērtēšana Lietuvas laukos. Nedaudz pārstāja lietiņš, pafotografējāmies pie Suede fonā. Forši. Turpinām ceļu, esam netālu no Marijampoles.
20:47 – Jāmēģina pieslēgties tīklam un izlikt internetos dienasgrāmatas pirmo daļu, lai cilvēkiem ir info, kas notiek un kur esam.
20:54 – Mokos ar HTC HD2 Androīda WiFi AP settingiem.
21:02 – Izskatās, ka nebūs, netieku skaidrs ar to devaisu, gan jau tad kaut kad vēlāk, kad būs kāds stabilāks nets.
21:05 – Ārprāaac.. Latvijā pat šitā nelija. Kaut kas drausmīgs. Logtīrītāji uz max strādā un ātrums tiek samazināts uz ~70 km/h. Ģirts piedāvā piestāt un uzpīpēt 
21:16 –Iebraucam Polijā. Esam ķērušies pie e-cigaretēm, jo ārpusē vēl joprojām ir drausmīgs laikapstāklis. Ļoti labi, ka braucam pie Melnās jūras, cerams, ka aiz kalniem šis stulbais laikapstāklis beigsies. Mašīnā tāds neliels klusums. Lietuvas forsēšana – 3 stundas.
21:53 – Neliela piestājpauze, paēsti Lindas taisītie burgeri, sapīpēts, padzerts ūdenītis u.t.t. Parastā pauzīte. Garastāvoklis visiem foršais, patīkami, ka tā. Dobrašņak! Jakšņi šmakšņi! Tie ir Renāra izdomātie ‘Labdien’ un ‘Paldies’, jebkurā valodā!
22:00 – LV->PL- Šeit ir tualete -> Jesta dirša. Tātad, šini roadtripā mēs definējam jaunu vārdnīcu, tā sauksies - Roudiš valodiš tu Latvian. Jauns tulkojums – Laš pidrun – murmulis. Laš špek – resnulis.
22:26 – Aiziet plecu kustības un galvu šūpošanas, jo tiek uzlikts Top Gear Top Driving Songs  Kā reiz, gatavojamies uz Transfargas nobraucienu 
22:51 – Renārs vēl joprojām pie stūres, turās šams dikti labi. Pēc tam brauks Bušiņš, tad es. Alu jau esmu pārtraucis dzert. 
22:24 – Sucuciņā pa kreisi. Onboard kamera vispār vairs neko nerāda, sejas vairs pat nezīmē, tik cik, no laternu gaismām. Offboard gan smuki filmē celiņu.
0:02 – Pasēdējām kārtīgā sastrēgumā. Protams, ka avārija divi auto kārtīgi samīcīti un viens golfiņš ticis cauri ar nesmukumu purnā un izbīli, bet tā poļu ceļinieki operatīvi visu uzreiz noorganizējuši, t.i. novākšanu, satiksmi, satīrīšanu u.t.t.
1:48 – Nesen uztaisījām kārtīgo atpūtas pauzi, silta kafija, maizītes u.t.t. Diezgan lielā ātrumā tuvojamies Varšavai, ar puikām esam izvēlējušies pareizo maršrutu, nevis kā visi, kopā ar fūrēm. :) Renārs: „Drošības saliņa tika apbraukta diezgan droši, pa pretējo joslu!” :) Vispār ārā ir dikti foršs laiks, mēness spīd, zvaigznes spīd, silti un patīkami. Anna smuki aizmigusi zem sedziņas.
3:00 – Kustamies lēnām cauri Varšavai. Ierāvām kaut kur ne tā un nācās izšaut cauri pa vecpilsētas bruģīti. Vienīgie auto, kas tur bija bija takši  Tagad jau esam uz izbraukšanas ceļa un lēnām atvadāmies no Varšavas.
3:19 – Auto degvielas patēriņš mūs ļoti apmierina. Bāku pielējām Saldū. Esam jau aiz Varšavas, bet degvielu vēl neesam lējuši.
4:13 – Remo vēl nekrīt. Nupat salielījās, ka pēc 2.5 stundām būšot kā 24h uz kājām un 14h kā braukts. Vai mums to vajag? Nu, redzēs. Es takš varēju vēl aliņu iedzert, jo kad man vēl būs jāstūrē, nemaz nezinu. Ap plkst 10:00 plānots būt Prešovā – Slovākijā. Točna varēsim līdz Rumānijai aizvilkt, bet nu, kā jau teicu, skatīsiemies kā būs ar vēlmēm un spējām. Tiek konsumēts, ilgi nebaudītais, aukstais kafēns.
4:52 – Renārs tomēr savu personīgo, uzstādīto mērķi nesasniedza, ņēma un izrubījās. Ne jau nu pie stūres, bet gan tā, ka mums nomainījās šoferi. Renārs tagad ir kritis Lindas klēpī un Edgars ķēries pie asfalta slīpēšanas. Man vispār ir kaut kāda starpgalaktiska sajūta, ne man miegs nāk, nekas... Bakstos te pa navigācijām, pļurkstam ar Edgaru. Ir patīkama komforta temperatūra, aptuveni kādi 18 grādiņi, ne pa karstu, ne pa aukstu. Lietus nelīst. Ar nepacietību gaidu, kad sāks aust gaisma, varēs kaut ko vairāk redzēt, savādāk jau tas ceļš ir galīgi apnicis. :) Uij, iet jau trešā A4 lapa Wordā, nu, tas jau laikam kā parasti pirmajā garajā pārbraucienā.
5:17 – Juhū, sāk aust gaisma, galīgi smukas debesis ir novērojamas kreisajā flangā.
20:43 – Uhh.. nebrīnaties, ka nekas tik ilgi nav rakstīts, jo viss notika tieši šajā laikā. Sāksim ar to, ka.
• Es gulēju
• Es braucu
• Un pa starpu mēs:
o Principā, pamodāmies kaut kādā degvielas uzpildes stacijā;
o Edgars stūrēja un viņam bija ļoti interesanti, jo bija pilsētas, fūres un tā aptuveni 110 km/h rindiņā cauri tam visam;
o Edgars liek pieminēt Polijas neparasti skaisto saullēktu pilnīgi sakoptajos ciematos, kur pat ceļmalas gar visām mājām ir izpļautas;
o Ieradāmies Slovākijā ap 9:00;
o Tika apskatīti dažādi tanki un zenīta lielgabals – tur tika izveikts pirmais Remo plankinga un owlinga projekts;
o Meklējām brokastis un netīšām ar Remo atradām ļoti labu paštaistītā vīna veikaliņu, kur iegādājāmies katrs 1.5 L vīnu par neticamu 1 Ls;
o Beidzot atradām arī brokastis, kuras bija drīzāk arī pusdienas ap plkst. 12:00;
o Pēc pusdienām visi „izslēdzās” un Ģirts, vienīgais dzīvais, sēdās pie stūres un stūrēja visus cauri atlikušajai Slovākijas daļai un Ungārijai;
o Ungārijā, protams, sačiepāmies saulespuķes, un kādu laiku mašīnā bija dzirdamas šo sēklu knibināšanas skaņas,
o Pirmai kultūršoks Rumānijā. Man Rumānija uzreiz asociējas ar Turciju – ar visām no tā izrietošajām sekām un viedokļiem. Tas bardaciņš (pirmajā DUSā, kurā iegāju čalis sēž un pīpē :) ), haosiņš, bet tajā pašā brīdī nenormāli patīkama laipnība un pretīmnākšana;
o Pirmās ballīšu pilsētas apmeklējums Rumānijā un apjēgšana, ka tur nav nevienas brivas vietas, kur izgulēties;
o Braucam dziļāk iekšā šajā kontrastu pilnajā valstī un meklējam bāzes vietu nakšņošanai;
o Vienā pilsētiņā – Dusesti atrodam nelielu norādi uz kādu pansiju. Dodamies šķērsielā un izmēģinām laimi;
o Rezultāts ir graujoši pozitīvs – esam nobāzējušies pansijā – Pensiunea Daiadela. Kontakti: buhasmaria@yahoo.com, tel: 0259324553, Info URL - http://www.turistinfo.ro/dusesti/cazare-dusesti/pensiunea_daiadela-c36108.html Guļam visi vienā telpā, viens pāris no trim guļ uz līdzpaņemto piepūšamo matraci. Toties kopā samaksājam 30 Eur. Plus vēl bonusā bezmaksas bezvadu internets. Patīkami un glauni. Sirsnīgi visiem iesakām.
o Patreiz sēžam pansijas āra terasē un gaidam pasūtītās vakariņas.
o Visi lika pieminēt Remo piemēto storiju: „... atvainojos.., saka Remo nevaru nocitēt, jo sajūtas patreiz ir pilnīgi savādākas”.
Labi, viss lieku internetos.


Day 03
10:05 – Labrīt! Esam modušies, un sēžam burvīgajā un atspirdzinošanā pansijas dārzā un gaidam brokastis. Vakar biju tik noguris, ka nespēju izdvest emocijas par dienas iespaidiem pienācīgā apjomā savā dienasgrāmatas ierakstā. Vakar jau minēju, ka Rumānija man ir iedvesusi sajūtu, ka viņa ir ļoooooti līdzīga Turcijai. Meklējot naktsmītni, kurā pavadīt pirmo nakti Rumānijā un vispār arī roadtripā, iegriezāmies vienā šķērsieliņā. Meklējot norādē redzēto pansiju, piestājām pie vienas atvērtas sētas vārtiem un Renārs iegāja sētā apjautāties. Renārs no sētas iznāca ar divām vietējām dāmām, smaidīdams un šausmīgi „excaited”. Sētas saimniece bija viena no Rumānijas laipnības etaloniem, aicināja mūs visus iekšā un piedāvāja izmitināties pie viņas. Apjautājāmies, kur šeit ir norādē minētā pansija. Izrādās, ka vajadzēja pabraukt vēl pārdesmit metrus uz priekšu pa šauro un izteikti Rumānisko šķērsieliņu. Devāmies tālāk un tiešām, ieraugām pansijas māju, kuras sētā viesi bauda pansijas labvēlību. Devāmies iekšā, arī šī saimniece, protams, ir ļoti laipna un atplestām rokām aicināja mūs iekšā. Aizgājām apskatīties istabu un noskaidrot cenu, Saimnieces minētie 30 Eur par visiem mūs „nogāza” no kājām – protams, palikām pie šī varianta. Iekārtojāmies, nomazgājāmies un devāmies dārzā baudīt vakariņas un dzestro vakaru. Par vakariņām, pudeli vīna un brokastīm samaksājām 50 Eur, summāri viss kopā ar gulēšanu 80 Eur 6 cilvēkiem! Ideāli, ne? Labi, tūliņ izbraucam.
11:32 – Ielējām trešo degvielas bāku. Ceļš vijas starp kalniem un lejām, burvīgās un tālu pārskatāmās ielejas ir vienbrīd vienā, vienbrīd otrā mašīnas pusē, kakli jau līki no dabasskatu baudīšanas. Ciemats pēc ciemata, visur ielas malās pie mājas lievenīša sēž tantiņas, onkulīši, parasti ar kādu aizmigušu suni vai kaķi blakus, un vēro garāmskrienošos auto. Kārtīgs autentiskums un mēs to baudām, protams, aumaļām. Es vēl paralēli lasu un priecājos par sieviņas dāvanu. Āa.. mums ar Annu taču šodien ir papīra kāzas! Juhū! Brokastīs jau tosti tika saukti un kārtējais Rumānijas burvīgais vīns tika ar gardām mutēm baudīts. Es esmu vīnu nedzērājs, bet trīs vīni, kuri tika baudīti pēdējās 24 stundās, man garšoja ļoti. Šorīt savas Caravelles vadītprasmi pa Rumānijas serpentīniem mums pierāda Linda. Pati pieteicās, pati vainīga! :)
12:07 – Caurbraucām Beius pilsētai. Piestājam, izstaigājāmies līdz bankomātam. Ar bankomātu diezgan rituālas dejas izveicām, bet visumā forši, pirmo reizi ārzemju bankomātā tiku informāts par to, cik latus man kopsummā izmaksās vietējās valūtas izņemšana. 1000 Levas – 169 Ls. Tuvojamies Lāču alai – Pescera Urscilo. Tur esot auksti, ap 4 grādiem. Tur senos laikos iegāja lācīši un netika ārā, jo aizbruka izeja. Attiecīgi pirms 18 gadiem, veicot spridzināšanas darbus, atklājās ieeja šinī alā. Tur bija saglabājušies šo lāču skeleti, attiecīgi tika tie pienācīgi apstrādāti un sala atvērta tūristiem. Pamanījām rumāņu kāzas, atkal, izskatās, ka ceļojuma beigās par to varēs varēs veselu stāstu uzrakstīt. No aizmugurējām rindām izskan ieteikums pierakstīt, ka ir jānoskaidro, ko nozīmē vārds Dragos vai Dragoste (dziesmas nosaukums Dragostina din tei)
12:23 – Tantēm esot superīgi brunči, tā man lika pierakstīt. :)
16:05 – Ilgi nekas nav pierakstīts, jo nav brīva brīža starp emociju aumaļām un skatiem. Tātad, bijām Lāča alā, par kuru jau iepriekš stāstīju, kur tie lācīši sasprūda iekšā. Braucam pa ļoti bedrainu ceļu, pa ceļam piestājam pie kalnu upītes un nomazgājam sakarsušās sejas un rokas ledusaukstajā kalnu upes ūdenī. Dodamies pa bedraino ceļu tālāk, izlocamies cauri pāris ciematiņiem un nonākam pie neliela tūrisma centriņa, kurā, protams, atrodas daudz bodīšu un mazu veikaliņu, kuri vilina tūristus pie sevis ar dažādām atrakcijām, smaržām un skaņām. Dodamies ar kājām augšup pa serpentīnu ceļu un pietuvojamies gaišai ēkai. Dodamies iekšā, nopērkam biļetes. Izrādās, ka turpat ēkā ir arī ieeja alā. Sagaidam attiecīgo skaitu cilvēku mūsu grupā un tad visus sāk laist iekšā alā. Ala ļoti gara un ar izteikti augstiem griestiem lielākajā daļā alas. Tūristu laipas garums, man liekas, ka bija uz kādu pus kilometru. Iespaidīgi jau dikti, visi tie stalaktīti un stalagmīti, uhhh.. kājas un mugura beigta. Alas pašā dziļumā tādā kā sētiņā atrodas viens no to lāču skeletiem, reāli saglabājies, bet brīvā gaisā un var redzēt, ka lēnām skelets tomēr padodas dabas spēkiem. Sala forši izgaismota un kakls arī top ar laiku stīvs, jo visu laiku gribās baudīt tos miljons stalaktītus, kuri kā daudzas adatiņas, liekas, ka gaida tikai brīdi, ka nedaudz kaut kas nodrebēs un varēs nobirt viss lejā uz tūristu galvām :)
23:30 – Nogurums tomēr dara savu, dienasgrāmatai nav spēka. Dodamies gulēt.
7:36 - Esmu modies reizē ar gaiļiem, Renārs tāpat. Ar Renāru uz terases pavērojām kā saule lēnām sāk apspīdēt milzīgo kalnu, kura piekājē ir mūsu naktsmājas un Izdomāju, ka jāparaksta dienasgrāmata.
Tātad, turpinu vakardienas stāstu par Lāču alas apmeklējumu. Alu izstaigājām, tiešām ļoti iespaidīgi. Izeja no alas ir vienu līmeni augstāk nekā ieeja. Attiecīgi iznākam citā vietā, kur jau priekšā atkal ir tantiņas ar saviem suvenīriem, saldumiem un paštaisītajiem dažāda stipruma dzērieniem. Anna nobauda vārīto kukurūzu, mēs ar Renāru iepērkam daudzgrādīgo sarkano dzērienu - AFINHA vai tmldz. Dodamies zemāk pa serpentīnceļu uz auto pusi. Pa ceļa nopērku „tuneli”, tā es nosaucu produktu, kas ir uz uguns cepts kaut kas starp maizi un cepumu, bet garšīgs dikti. Liels tāds, kādi 30-40 cm. Tas vēlāk tiek notiesāts dienas laikā. Dodamies zemāk, daži iepērk suvenīrus, kuri ir katrā veikaliņā vienādi, daži izbauda vēl Rumānijas saimnieču veidotos kulinārijas gardumus. Renārs tiek pie divām bumbiņām, kuras vienu pret otru sitot tiek panākts diezgan liels toksnis un tāda kā dzirkstele ar izteiktu sēra smaku. Skaļi! :) Meitenes regulāri viņu apsauc, lai nomierinās. Tiekam līdz mūsu Caravellei un atsākam bedrainā ceļa forsēšanu nākamās alas virzienā. Nākamā ala ir augstu kalnos, pa ceļam priecājamies pie 1000m augstuma atzīmes, bet tālāk jau vairs tas neinteresē, serpentīnu ceļš mūsu elpu aizrauj pietiekami un dabas skati, kuri paveras pie katra otrā līkuma liek izdvest dažādas skaņas un piespiest visiem pārējiem paskatīties norādītajā virzienā. Ik pa brīdim jābrauc cauri kādam mazam ciematiņam, kur ir skaistas, mazas, dažādās krāsās nokrāsotas mājiņas ar neredzētiem balkoniem, kuri ar savu arhitektūru un dizainu mūsu meitenēs rada diezgan lielu sajūsmu. Ciematiņos pie mājām, gar ielas malu, sēž vietējie iedzīvotāji, tipiski rumāņu onkulīši ar cepurēm galvās un tantiņas ar melniem lakatiem un melniem svārkiem. Visi nobrīnamies, kā viņiem nav karsti. :) Ciematus lēnām sāk nomainīt glaunas pansijas kalnu piekājēs un brūnbalti raibas govis ar zvaniņiem kaklos un kanu upītes, kuras vijas paralēli ceļam un tā vien aicina pamērcēt vēsajā ūdenī sagurušās kājas. Piefiksējam, ka Remo ir sācis visu izrunāt mikstinātās formās un mīļvārdiņos – „Paskatieties, cik foršiņa mājiņa ar smukiņu gotiņu sētiņā. Nebūtu dikti mīlīgiņi šeit uzcelt teltīti un palikt pa naktiņu, lai no rītiņa ietu pie maziņās upītes nomazgāt sejiņu?” :) Palielākā ciematā nogriežamies uz vēl šaurāka ceļa un turpinām tuvoties nākamajai alai – Ledus alai. Ceļš paliek arvien aizdomīgāks. Fināla posms jau prasa no Renāra un Caravelles diezgan lielu piepūli un dažādus resursus. Esam viesliekākā mašīna, kura mēģina pa šādu ceļu uzbraukt līdz alai, visi atskatās. Nekas, jo 7 kilometrus mēs netaisāmies kāpt pa stāvu serpentīnu ceļu ar kājām. Daži ceļa posmi ir pārvarami tikai ar ieskrējienu, jo slīpums ir tik liels, ka Caravelle, braucot ar pirmo ātrumu, vienkārši noslāpst. Protams, ka traucē arī pretimbraucošie auto, jo to dēļ dažreiz nākas apstāties un kustību vairs nevar uzsākt. :) Ierodamies galā, kaut kur noparkojam savu milzīgo auto. Savācam atkal biezās drēbes līdzi un dodamies gar kārtējiem suvenīru un saldumu veikaliņiem iekšā mežā uz Ledus alu. Neliels kāpiens pa akmeņainu meža taku un esam klāt pie kases mājiņas un iežogojuma meža vidū. Liela rinda, bet būdami latvieši, protams, iestājamies tajā, jo, kur divi un pienāk trešais, tur jau ir rinda un tas nozīmē, ka kaut ko dos. :) Stāvam jau krietni ilgāk par pusstundu, sāk jau nedaudz apnikt, nekādas kustības, saprotam, ka biļetes netirgo tāpēc, ka iztirgotas jau ir pietiekams skaits, kuru nedrīkst pārsniegt vienlaicīga tūristu grupa. Gaidam, aizdzenam meitenes pēc alus, viena grupa tiek alā, tiekam pie ieejas biļetēm, noskaidrojam, ka ielaišana alā ir ik pa 40 minūtēm. Aiz žoga var redzēt, ka koku tur nav. Pēc dikti ilgas gaidīšanas, tomēr, ir pienācis tas bridis un tiekam pa vārtiem iekšā. Uzreiz jau tiek izdvesti pāris „Whoaaaa...” Cik es sapratu, tad meža vidū ir izveidojies kritenis un noticis kārtīgs iegruvums, kas ir atsedzis augstu, ne visai dziļu alu. Dziļums alai nav liels un to nesalīdzināt ar Lāču alu, bet ala ir dziļi zem zemes virsmas un mēs diezgan ilgi ejam līdz ieejai alā. Nokāpšana notiek gar lielā iegruvuma lēzenāko sienu. Mums kā pēdējiem grupas gājējiem ir tas prieks gūt to alas dimensijas iespaidu, jo sākot gājienu pa šaubīgajām trepītēm, mēs redzam, ka cilvēki, kuri jau ir lejā ir maziņi kā skudras :) Super vienkārši! Šeit atrodoties Tu jūti, ka Tu esi maza un necila vienība visā lielajā Mammas dabas konfigurācijā. Ar katru soli jūtam, ka gaisa temperatūra tuvojas apaļam skaitlim. Pēc pārdesmi kāpieniem jau esmu spiests uzvilkt jaku. Emocijas ir arvien spilgtākas, jo kāpjot lejā skats uz augšu paliek ar vien iespaidīgāks. Sūnainās klinšu malas, leņķī sasķiebušies klinšu bluķi virs Ledus alas un ehhh.. skaisti! Tas ir jāredz! Tiekam līdz lejai, „A kas tad te? Ha.. Ledus!”, jā, varētu teikt, ka pilna ala ar ledāju, tas nekas, ka ārā ir vasara ar plus 23-28 gŗādiem, te ir auksti, ir ledus un ir lāstekas.. fūu... brr... Laipiņa pa ledus alu izmet tādu kā apli, dziļumā ir izgaismots alas padziļinājums, kurā redzam lāsteku stalagmītus un stalaktītus... un kā Remo teica, kad tie saaug kopā tad ir „stagnāts”. Uhh.. richtig kalt! Ledus šajā alā tā arī neizkūst, tas, ko mēs redzējām, ir daudz, daudz, daudz gadus vecs ledus, un varam tikai minēt, ko šis lēdājs slēpj savās dzīlēs. Dodamies atpakaļ siltuma virzienā, lēnām atkūstam, brilles pat noraso kāpiena laikā. Tiekam no tās bedres ārā, noguruši kā zirgi, bet ir tāds patīkams gandarījums un sajūtas ir interesantas, silts, auksts, silts.. sava veida rūdīšanās :) Dodamies lejā pa akmens taku līdz automašīnai un uzsākam „ēst un gulēt” meklēšanas procesu. To jau sākam tajās pansijās, kuras ir lejupceļā no Ledus alas. Viens no kārtējās pansijas apmeklējumiem izvēršas par upes forsēšanu vienā un otrā virzienā, visiem baigais eksaitments un prieki. Process, protams, ka tiek safilmēts un safotografēts. Man filmētājam un Lindai, fotografētājai, kājas ir ledaini aukstas pēc stāvēšanas ļoti, ļoti dzestrajā kalnu upes ūdenī. Bet tas jau viņiem ir tikai normāli, ka piekļūšana pie mājām ir caur upi. :) Tādas mājas ir vairākas šinī ceļa posmā. Tiekam līdz ciematam, kurā nogriezāmies uz šaurā ceļa alas virzienā. Apstaigājam tur pāris pansijas un secinām, ka visas ir aizņemtas. Dodamies vietējo iedzīvotāju norādītajā virzienā – uz pilsētu Sibiu. Pa ceļam pāris pansiju apmeklējums un vienā, smukā, lauku stilā ierīkotā viesu namā atrodam savas naktsmājas. Te jau sākās prikols ar valodas barjeru. Nosaucu pieejamos un pierastos algoritmus ar kādiem varam sinhronizēties – „Ingliš, doič, russki, latviski and little bit frenč”, pretī saņemam kaut kādu vārdu vārsmojumu un saprotam, ka zīmju valoda būs mūsu natīvais saziņas veids. Noskaidrojam, ka ir brīvas istabas un mierīgi varam izgulēties par 60 levām no pāra. Katram savs rooms. Tad, kad sākās vēlme noskaidrot vai brekfests ir inklūded, sākas problēmas. No visiem pārējiem pansijas viesiem tiek izretināti tie, kas māk franciski un angliski un kopīgi nonākam pie slēdziena, ka brekfests tiks inklūdēts par 15 levām no personas. Jūs man, lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc katrā pansijā, kurā esam gulējuši, un vēl pāris pansijās, kurās apjautājāmies par iespēju gulēt, cilvēki mācēja franciski, bet ne angliski vai vāciski. Franču valoda mūsu saziņas algoritmu sarakstā ir ienākusi caur Edgara dāmu – Gunu. Pēc vēl ilgākām diskusijām saprotam, ka vakariņas no saimniekiem neizspiest, viņi iesaka mums doties uz netālā ciemata restorānu. Tā arī darām. Ierodamies restorānā, pieejam pie nelielā bāra letes, kur saņemam paceltas rokas norādījumu, ka restaurant ir otrā stāva telpās. Tip, tap, esam augšā. Tāds, wannabe Lido, ēstūzis ar rustikālu postpadomju pieskaņu. Sēžamies pie galda un gaidam apkalpošanu. Čalītis atstiepj ēdienkartes, izvēlamies. Secinām, ka nebūs liellops. Sagribējām vīnu, atvērām dzērienu karti, Remo izvēlējās vīnu, čalis atnāk, saka, ka vīns jāpasūta lejā, bārā. :) Sāk šie kaut ko diskutēt par vīnu krāsām un skābumiem. Beigās nonāca čaļi pie tā, ka tika pārtraukts pasūtījums un abi ar Remo aizgāja lejā uz bāru izvēlēties vīnu. Renārs atgriežas augšā ar šķību seju un vienu sarkanā vīna pudeli. Storijs: Aiziet Remo pie bāra, tur četras vīna pudeles. Renārs saka, iesakiet kādu vīnu pie gaļas. Čalis norausta plecus un norāda uz tiem četriem vīniem. Renārs saka atkal – „Fōr mīt!” Čalis paķer pirmo pudeli un sniedz Renāram. Ranārs paskatās – baltais vīns. Atcelt. Renāram nākas ieteikt oficiantam, ko pārdot klientam un uz mūsu galda parādās pussausais rumāņu sarkanvīns. Sākās nākamais uzjautrinošais pasākums. Čalītis nevar to vīnu attaisīt, sāk drudžaini bizot pa to restorānu un uz bāru u.t.t. Nu, nav.. mēs jau nevaram noturēties, smejamies piedurknēs un ķicinājām ne pa jokam. Neizturēju, attaisīju savu somiņu, izvilku Victorinixu un attaisīju vīna pudeli. Čalis atnāk, galīgi sasarkst par to, ka klientam pašam vīns jāatver. Renārs salēja visiem vīnu, atkal pašapkalpošanas. :) Tad beidzot turpinājās atkal pasūtījuma sastādīšana. Tas tika beidzot paveikts un sākās gaidīšanas svētki. Sagurums jau baigais, bet vismaz mūsu jautrību uzturēja nervozais, sasvīdušais oficiants, kurš ik pa brīdim pakasīja savu attiecīgo vietu, visu viesu priekšā :) Paēdām atnesto ēdienu, kurš nebija nekas īpašs, bet mūs jau pārsteigt vairs nevarēja. Sagaidījām rēķinu, kas izrādījās parasta noplēsta rūtiņu lapiņa no sasvīdušā oficianta blociņa. Samaksājām, devāmies gulēt. Guļam Pansion Minerva. Kaut kad ieliksim koordinātas.- Koordinātas ir šīs - 46.457885, 22.847040, kad šo ieliksiet maps.google.com'ā, tad meklējiet zaļo bultiņu. :)


Day 04
10:42 – Esam garšīgi ēduši un izbraukuši no Pansion Minerva. Tupirnam ceļu uz pilsētu Sibiu, lai uzsāktu gleznaino Transfagarašan pārbraucienu. Kaut kur jāapmeklē veikals, lai iegādātos pārtiku un citādus sīkumus, lai mēs būtu droši pret gadījumiem, kad pansijā nav iespējams dabūt vakariņas. Ceļš ir burvīgs, līkumains, cauri maziem rumāņu ciematiņiem un paralēli, kā parasti, līkumo kāda dzestra kalnu upīte. Vēl joprojām nav publicēta vakardienas dienasgrāmata, jo bezmaksas internetu tā arī neieguvām. Renāram joprojām ir tieksmes runāt mīlīgumiņos. :)
14:02 – Esam cauri burvīgajiem kalnu un ieleju skatiem nonākuši pilsētā Alba Iilu. Pa ceļam saskārāmies ar pirmajām tehniskajām problēmām. Braucam pa skaistajiem ceļiem un sākam saklausīt kaut kādus klakšķus no ritošās daļas. Piestājam, papētam riteņus, pakustinām, paspārdam, it kā nekas. Braucam tālāk, bet ar katriem 10 metriem klakšķi vēl skaļāki paliek. Diezgan ātri vienojamies, ka tas ir atskrūvējies priekšējais ritenis. Liekam auto malā un sākam izpēti. Protams, visas piecas skrūves var ar pirkstiem izskustināt. Esam šausmīgi sašutuši un pārvelkam visu ratu skrūves. Skaidrs, nolamājamies par autonomas specifiku un attieksmi un braucam tālāk. :) Renārs nevar vairs ātri pabraukt, kamēr nenomierina nervus un nedomā vairs par situāciju, kas varēja notikt, ja būtu turpinājuši ceļu ar šādu riteņa konfigurāciju. :) Turpinām ceļu uz Sibiu. Bijām veikalā, sapirkām pārtiku, lai varētu pagrauzt pa ceļam visu kaut ko. 2L vīna pudele par 1.20 Ls
21:19 - Uij, ku labi... Mēģināšu aprakstīt šo ideālo sajūtu un peizāžu. Tātad, pēc pilsētas, kurā iepirkāmies, devāmies Transfargašan virzienā. Jau pilsētā, sēžot vietējā bāriņā, sarēķinājām, ka mums šodien neizdosies izpildīt plānu, kas sevī ietvēra Transfargašan šķēršošanu. Ieplānojām, ka kalnus šķērsosim rītdien un paliksim pa nakti kaut kur īsi pirms kalniem. Atradām autentisku rumāņu ciemu un rāvām iekšā pirmajā šķērsielā, kura liecināja par nelielu iespēju, ka tur ir pansija. Piestājām pirmajā, aprunājāmies, it kā bija labi, bet... Ģirts bija ievērojis nelielu reklāmu šķērsielas galā, kurā bija ar foto norādīts, ka tur ir baseins un ir forša „casa”. Nespēju piekrist pirmās pansijas piedāvājumam un gribēju ievērtēt šo reklamā redzēto pansiju. Piebraucām pie vienas mājiņas, iesūtījām pārstāvjus iekšā. Ieskatoties pārstāvju, kuri atgriezās no minētās pansijas, acīs, es sapratu, ka viss ir vienkārši iedāli. Rezultātā esam ievākušies pansijā, kurā ir PERFEKTS skats uz Karpatu kalniem, kuru nevar aprakstīt ar vārdiem. Centīšos to prezentēt dažās bildēs, kuras šovakar saražojām. Ieguvām vietu, kurā pa 12 latiem no cilvēka mēs saņēmām vakariņas, daudz rumāņu vīna, gultasvietas (katram savu istabu), un brokastis. Pansija – Gradina Imbrii, vietējā portāla URL - http://www.turistinfo.ro/cartisoara/cazare-cartisoara/pensiunea_in_gradina_imbrii-c33708.html Došu tagad manai korektorei, Gunai, lai izlabo kļūdas un publicēšu internetā. Ja šī raksta beigās vēl nav links uz galerijām, tad gaidāt to vēlāk vai rīt, jo centīšos bildes ielikt savā galerijā vai kādā citā bilžu portālā.


Day 05 – Otrdiena, Annas dzimšanas diena – jēij! Ballīteeee!! :)
8:57 – Laicīgi esam cēlušies un brokastojuši, lai varētu iedzīt vakardien neizdarīto. Primārais uzdevums šodien ir caurbraukt „the best driving road”.
21:04 – Uij, tagad tikai reāli sanāca laiciņš piesēsties pie datora un kaut ko uzrakstīt par šodienas spilgtajiem piedzīvojumiem. Diena sākās ar minēto Transfargasu kalnu masīva šķēršošanu. Ceļš ir neaprakstāms un nenofotogrāfējams. To vajadzētu katram pašam redzēt. Asfalts ļoti labs, vismaz līdz pārejas vidum. Brauciena sākumā ceļš vijas caur biezu mežu. Šinī posmā pa logu ik pa brīdim pavīd pasakains skats uz kalnu ielajām, upēm un nelielajiem ciematiņiem ar sarkanajiem dakstiņu jumtiem. Kaut kad, apmēram, kad augstuma rādītājs sāk rādīt 1300 m.v.j.l., mežs sāk palikt retāks. Arvien biežāk paveras elpu aizraujoši skati. Mašīnā arvien vairāk ir dzirdamas pārsteiguma momentu skaņas :) Kad mežs pavisam izzūd, atklājas neaprakstāmākā brauciena daļa. Skaties uz kuru pusi gribi, visur ir skaisti. Mamma daba savu krāšņumu šeit ir ne pajokam centusies parādīt saviem iemītniekiem. Jo augstāk braucam, jo asfaltētā celiņa lenta aiz mums paliek garāka, un katrā līkumā varam pārliecināties, kādu posmu esam nobraukuši un ar katru serpentīna kārtu šeit kļūst skaistāk nekā divus līkumus iepriekš. Ik pa brīdim apstājamies, lai ieelpotu krūtīs svaigo Karpatu kalnu gaisu un papriecētu acu nervus ar kārtējo devu burvīgo skatu. Brauciens notiek it kā pa tādu kā ieleju vai aizu, starp diviem kalniem. Pa vidu visu laiku lokās upīte, kuru mums iznāk ik pa bridim krustot, izmantojot kādu no 27 tiltiem. Pa starpu vēl satikām arī veselu aitu baru ar kārtīgu rumāņu ganu. :) Aitas mierīgi tiek dzītas lēnām no vienas pļavas uz otru, daudzām sasistas, salauztas kājas, lēkājot pa šo akmeņaino ieleju. Uzbraucām līdz pašai augšai. Mēs ar Edgaru devāmies nedaudz augstāk kalnā viena geoslēpņa meklējumos. Pārējie izstaigāja spoguļainā kalnu ezera apkārtni un skatu laukumus, kur, protams, tapa atkal miljons bildes fotoaparātos un kādi pāris metri videokamerā :) Tā arī ar Edgaru kalnos geoslēpni neatradām. Dodamies tālāk. Nomainās šoferi un Edgars turpina ceļojumu pa burvīgo Transfargas kalnu pāreju. Lejupceļš sākās ar 800 metru garu tuneli. Pēc tuneļa diezgan drastiski mainās asfalta kvalitāte un nākas pieslēgt atkal Latvijas ceļu braukšanas prasmes. Tuvojamies Vidraru dambim, lielākai, mākslīgajai ūdenskrātuvei un dambim Eiropā. Iespaidīga celtne, kas tiek, protams, izmantota kā hidroelektrostacija. Noparkojamies ceļmalā un kāpjam augšup skatu tornī. Dambis augsts, liels, šādu nebiju mūžā redzējis. Ūdens masas ļoti apjomīgas un ūdens tāds patīkami zaļgani zilā krāsā. Pēc krastiem var novērtēt, ka ūdens līmenis gada laikā variē līdz pat 15-20 metriem. Pirms dambja apmeklējuma ar Edgaru savācam mūsu pirmo geoslēpni Rumānijā – Check! Pēc dambja apmeklējuma uzņemam kursu uz nākamo apskates objektu – Bran pili. Kārtējais komercializētais Drakulas tūrisma objekts. Ierodamies Bran pilsētā, centrālā daļa pilna ar tūristiem un kārtējiem suvenīru un saldumu veikaliņiem. Centrālās gājēju ielas galā – ieeja Bran pilī. (www.bran-castle.com) Šķiramies katrs no 20 levām par ieejas biļetēm un dodamies iekšā. Celtne vidēji iespaidīga, gaumīgāks gan ir apkārt esošais parks. Pilij ar Vladu Tepešu reāla sakara nav, iekšā gan ir visādi uzskates materiāli un lietiņas no viņa valdīšanas laika. Izstaigājam neskaitāmos gaiteņus un istabas, un pēc aptuveni stundas jau esam ārpus pils. Dodamies iekarot pirms ieejas esošo tirdziņu, tiekam pie pāris suvenīriem un turpinām ceļu Melnās jūras virzienā. Nākamais uzdevums mums ir atrast naktsmājas. Apmeklējot dažādas pansijas un privātos hotelīšus nonākam pie secinājuma, ka jau esam izlutināti. Katra pansija tiek salīdzināta ar kādu no esošajām un paglauns hotelis jau mūs galīgi neapmierina. Šaipus kalniem cenas ir nedaudz lielākas un nakšņošanas vietas ir glaunākas un eiropeiskākas. Daudzās nepiedāvā ēdināšanas pakalpojumus. Beigās nonākam pie paliela krustojuma, kur abās malās ir hoteļi. Dodamies iekšā vienā – nav brīvu vietu. Dodamies otrā – viss kārtībā. Paglauns hotelītis, dubultais numuriņš – 120 levas. Brokastis nav iekļautas, bet komplektā ir restorāns, kurā gan vakariņas, gan brokastis. Pasēdējām Annas dzimšanas dienas noskaņās pie vakariņu galda restorāna terasē. Pa kārtīgām vakariņām un trīs pudelēm vīna tika samaksāts 40 Ls :) Pa lēto. Dodamies gulēt, visi saguruši, interneta nav. Rīt jāceļās astoņos, lai laicīgi izbrauktu. Ar labu nakti.

Day 06, 17. augusts, nevienam nav dzimšanas diena, kāzu jubileja vai vārda diena :)
9:26 – Gribējām izbraukt 9:00, sanāca tagad. Tikai tāpēc, ka hoteļa personālu atveda 8:15 un tad mums varēja sākt taisīt brekfestu. Turpinu vēl rakstīt vakardienas dienasgŗāmatu, jo spēka vakar nebija to piebeigt.
9:53 – Piestājām tankā. Vietējais onka sadarbībā ar mums nopucēja logus. Mums tagad ir FullHD atkal. :) Piegāzām bāku, patēriņš palielinājies serpentīnu dēļ. 9.3 L/100km.
9:56 – Redzējām meža malā pirmo brīdinājuma zīmi par lāču esamību. Juhū, iebraucām „lācijā”.
10:10 – Jūtams Peles pils tuvums, jo veikaliņu koncentrācija ielas malā arvien palielinās. Vēl pāris kilometru.
10:19 – Piebraucam pie Peles pils. Dodamies augšup.
11:29 – Peles pils apskatīta, ļoti smuka celtne, iekšā gan negājām, jo pietiekami daudz emociju un skaistuma var saņemt pils parkā un apkārtējā teritorijā. Ļoti daudz senu skulptūru, lauvu, elfu, cilvēku un augļu grozu no betona. Renārs nopriecājās par sava autiņa turbīnas ūdens dzeses sistēmu. :) Dodamies Slanicas sāls raktuvju virzienā. Posms aptuveni uz 100 kilometriem. Ceļš caur Sinaia pilsētu ir ļoti grezns, pilns ar ziediem un daudz košām pansijām un vasarnīcām. Pilsētas iedzīvotāji sapratuši, ka tūrists – tas ir ienākumi. Restorāni, āra kafejnīcas – viss košs, sakopts un vilinošs. Pabraucām nupat garām viņu jocīgajiem kapiem. Šie kapi atšķīrās no citiem redzētajiem ar to, ka viņu centrā, pie vienas no kapu kopiņām bija vēja ģenerators :) Nospriedām, ka tur apglabātais čalis bija vēja ražotās elektrības un atjaunojamo energoresursu fanāts.
11:45 – Neliels sastrēgums, bet nesaprotam iemeslu, nekas – turpinām lēnām virzīties. „Tur tas tur stulbais Focus galīgs stulbenis, jo viņš ik pa brīdim nobremzē līdz nullei”, tā šoferis Edgars. „Davai, kuškuš!!” – Edgars liek manīt, ka viņam ir apnicis priekšā braucošā Quashkai braukšanas stils.
13:27 – Esam jau Tuvu Slanicas sāls raktuvēm. Rumānija šeit nedaudz ir izmainījusi savu izskatu, savādāki ciemi, cilvēki, bet tas tik un tā nebeidz pārsteigt. Piebraucam pie sālsraktuvēm, atrast gan viņas ir grūti, nekādas norādes.
16:03 – Iznācām no Slanicas sāls raktuvēm. Šausmīgs laika patēriņš, rēķinieaties ar to, ja dodaties šeit. Par pašām raktuvēm. Nu, ļoti jau iespaidīgi. 208 metri zem zemes ir nenormāla izmēra raktuves. Konkrēti – 54 metru augsti griesti. Ieejot tajās pārņem nesaprotamas izjūtas. It kā tāda kā klaustrofobija, it kā nē, tiešām nevar saprast. Sienas rotā skaistas, simetriskas līnijas, tādas kā orbītas ap neredzamu centru.Tur viņi 2.9 miljonus kubikmetrus sāls ir izrakuši. Uhh.. Bet tas laika patēriņš ir drausmīgs. 40 minūtes rindā, lai tiktu iekšā raktuvēs, 20 minūtes pastaiga pa raktuvēm un 1 stunda rindā, lai tiktu no raktuvēm ārā. Pašreiz pārvietojamies pa kaut ko, ko varētu nosaukt par „plato”, tāds kā līdzenums, bet augstu kalnos. Abās pusēs ir redzamas kalnu virsotnes, bet ne to ielejas. Edgars: „Šī zeme ir tik dažāda!”
17:01 – Mūsu nākamais apmeklējuma objekts ir Bercas dubļu vulkāni. Šādi vulkāni pasaulē ir divās vietās, Rumānijā un Indonēzijā. Pēc tam plāns ir brauk,t cik vien tālu var, pa ceļu, kurš ved uz Melnās jūras pusi, jo šī nakts vēl paredzēta Rumānijā, bet rītdien jau mums ir jābūt Bulgārijas zelta smiltīs, lai baudītu divas naktis Magnolia All Inclusive SPA.
19:04 – Nu, ko man teikt... iespaidīgi. Runāju, protams, par Dubļu vulkāniem. Pa šauru celiņu, kurš ved pa ļoti kalnainu un gleznainu pļavu nonākam miniatūrā ciematiņā, kur ielas malā sēž onka un tirgo biļetes uz nelielu tuksnesīti, kurā pa gabalu jau var redzēt kaut kādus nelielus kalniņus. Ieejas biļetes – 4 levas no personas. Dodamies iekšā, pie ieejas pēdējās cigaretes, jo onkulītis uzstājīgi norāda, ka pie dabasgāzes vulkāniem nevajadzētu pīpēt. No way! Why?! :D Minētais tuksnesītis atgādina Mēness vai Marsa (ja būtu nedaudz sarkanāks tas viss) virsmu. Apkārt kalni un tie šoreiz ir nevis klāti ar mežiem, bet gan ar samtainām pļavām. Ieejot nelielajā tuksnesītī, kura lielāko daļu laukuma klāj mazas aizas, kuras ir izveidojušās vai nu ar ūdens spējām vai arī no dubļiem, kuri nāk no zemes dzīlēm. Tuvojoties mistiskajiem mazajiem kalniņiem, kuri nepārsniedz jostas vietas augstumu, izdzirdam visi vienu lielu BUĻ! Visi saausās un sasmejās – smieklīgi. Tā arī izstaigājam daudzos „buļ” caurumiņus, izpētījām un arī pabakstījām. Izmērot viena no „buļ” dziļumu, sapratām, ka tas ir virs diviem metriem. Visticamāk, ka dibena tiem vulkāniņiem nemaz nav.
23:22 – Esam šeit - http://maps.google.com/maps?q=slobozia,+hotel+select&hl=lv&sll=44.563889,27.366111&sspn=0.062864,0.110378&vpsrc=0&z=16 – un kārtīgi esam pavakariņojuši. Kārtējās sātīgās vakariņas un vīni. Gaidām rēķinu un baudām fona mūziku, kura skan šinī siltajā un ēnainajā restorāna āra terasē. Rīt galamērķis mums ir Bulgārijas zelta smiltis. No šejienas līdz Melnajai jūrai mums ir nedaudz virs 100 kilometriem. Tur arī dosiemies, tad gar jūras krastu uz Bulgāriju. Ar labu nakti!


Day07, ceturdiena, Lindai dzimšanas diena, jeeij, atkal ballīte! :)
9:10 – Esam jau izbraukuši no Slobozia pilsētas un savas viesnīcas. Pārliecinājāmies atkal par superīgo Rumāņu virtuvi un tās cenām. Pirmkārt, viesnīca vienam pārim izmaksāja 42 Eur ar iekļautām brokastīm. Vakariņās pa visiem kopā samaksājām 47 Ls un pieedāmies kārtīgi, protams, arī garšīgi. Šodien kārtīgi pabrokastojām, sasveicām Lindu dzimšanas dienā un esam jau pa pāris desmit kilometriem tuvāk Melnajai jūrai. Jāpiezvana māsai, jāapsveicina vārdadienā un viņas dēliņa Mika dzimšan’sdienā.
9:39 – Kaut kas mani vakar centās sazvanīt no kaut kāda ārzemju numura, kas sākas ar +407. Runāja latviski un cik sapratu no čerkstoņas kāds no unversitātes kursabiedriem vai tmldz., šodien tas pats zvanija ari Edgaram, bet Edgars nepaspēja pacelt. Hmm.. kāds salidojums varbūt? :) Tikām uz Bukarestes-Constinenti bāņa. Iebraucām DUSā, lai nopirktu vinjettu, t.i. atļauju braukt pa bāni, bet tur šodien to netirgo, rīt tikai varēšot nopirkt! :) OK. Paldies, Jums par to! Bezmaksas bāņa brauciens.
10:26 – Jā, šī Rumānijas daļa ir ar pilnīgi savādāku dabu. Viss līdzens, pļavas, atkal saulespuķes un liels karstums. Benzīntankā garšīgais vīns maksāja 3.33 Ls, šausmīgi dārgi! Nenopirkām! :) Man personīgi ir asociācijas ar vien vairāk ar Turciju, šīs ielas malas, mazie kontrastainie ciemati ar vietējiem iedzīvotājiem un koši zilajām debesīm. Pirmo reizi mūžā pabijām tik tuvu atomelektrostacijai, netālu no pilsētas ČernajaVoda. Tuvojamies Melnajai jūrai, to var saprast no tā, ka palielinās satiksmes blīvums uz šaurā vietējās nozīmes ceļa un arvien vairāk gar ceļa malu parādās augļu un riekstu tirgotāji. Mmm... saule, silti. Dzirdēju, ka Jums tur, Latvijā, līstot un esot drēgns laiks :E
12:18 – Ielas malā cilvēki krata atslēgas. Vai zināt, ko tas nozīmē? :)
14:00 – Iebraucam Bulgārijā.
16:13 – Uij, viskautkur ir būts, bet nav bijis laika pierakstīt visu :) – Centīšos vakarā pie alus kausa vai baseina :D – Pēc aptuveni stundas būsim savā hoteī un ķersimies klāt pie All-Inclusive priekiem. :)
20:21 - Esam dzīvi un ievākušies savā hotelī un baudām jau All-Inclusive piedāvājumu, bet nav laika pabeigt šodienas visu dienasgrāmatu, tā kā gaidiet!


Day 08. Pirmā diena nekur nebraucot.
20:23 – Pirmā informācija, ko Jums vēlos sniegt ir – NEKAD neizmantojiet Hotel Magnolia SPA, ne pie kādiem apstākļiem un lai vai cik viņš maksātu. Hotelis, atvainojos jau laicīgi, ir pilnīgs sūds. Pārliecinos tikai par to, ka roadtrips var izdoties tikai un vienīgi tikai tad, ja nenotiek nekāda hoteļu rezervācija. Diemžēl pirms šī roadtripa izdomājām, ka vajadzētu rezervēt hoteli, kurā pāris dienas atpūsties. Atpūta, protams, sanāks, bet... Ēdiens, nu, kā lai saka... Ēdiens ir vidējs, iespējams, ka zem vidējā. No visiem ēdieniem, kuri ir pieejami, garšīgi ir apmēram 30%. Atgādināšu, ka mums ir All-Inclusive pakete, kurā viss ir iekļauts. Problēmas jau sākās recepcijā, kur mums nevarēja atdot atlikumu, ne eiro, ne vietājās levās.. jocīgi. Labi, it kā štrunts. Jūra ir 5 minūšu gājienā pa kalnu lejum, attiecīgi atpakaļceļā pa kalnu augšup, kas atkal Tevi sasviedrē. :) Ēka kā tāda, ir restaurēta ~2008. gadā. Attiecīigi jau ir diezgan palietota. Tualetē mums šodien pazuda gaisma. Bārā tikai vietējais alko. Bārs līdz 23:00. Nav tā, ka vislaik var kaut kur iet paēst un padzert. Centrs tālu, ar kājām neaiziesi patusēt. Hotelī vairumā ir vācu pensionāri un ģimenes ar bērniem. It kā privātā pludmale, bet par „ļežalkām” jāmaksā. Plusi arī protams ir. Ir trīs baseini, nekas ekskluzīvs, bet ir. Pie tiem ir bāri. Istabiņa kā tāda arī ir OK. Internets ir, bezmaksas. Skats uz jūru. Ūdens jūrā ir super! Tiešām! Silts, dzirds. Ideāli! Kādas, aptuveni, divas stundas nočillojām pludmalē. Pludmales bārs, iekļauts. Alus, sulas, augļi, pusdienas. Mūsu pludmalē šodien ar puikām izmēģinājām aiz ūdensmoča velkamo pūsli. Nu, tādu, kurā iesēžas trīs cilvēki, kārtīgi turās un tad tiek nenormālā ātrumā vazāti pa jūru. :) Ideāli, iesaku visiem. No personas tas maksaja 3.33 Ls :D Pēc tam izvizinājām meitenes ar ūdensmočiem – arī galīgi forši. Tātad, mēģinājām pa dienu iesūkt pēc iespējas vairāk eksaitmenta, lai atgūtu hoteļa negāciju. Devāmies pusdienās un pēc tam lecām sabiedriskajā busā un aizbraucām uz Golden Sands centru. Tur atkal viss ir pilnīgi savādāk, un kā Jūs domājāt, protams, ka daudz foršāk! Tur ir kā Ibizā vai Maljorkā! Pludmale, jaunieši, pludmales bāri, tusiņi.. viss notiek.. Sēdāmies pie viena no bāriem un sapratām, ka šī ir ideālā vieta. Bārs „Mojito”, skan populāra mūzika kārtīgā skaļumā, ofciantes ir kārtīgi iedegušas un simpātiskas meičas un bārmenis vispār ir „afigeķ”. Smiltīs zem saulessargiem izkāroti ļoti ērti ādas dīvāni. Cilvēki malko dažāda veida mohito kokteiļus un šūpo plecus pie labās mūzikas. Perfekšn! Ilgi pasēdējām, tad sāka piesieties sadzērusies vāciešu kompānija. Džeki pie dāmām un vienīgā vāciešu apalīte pie manis un Renāra. Ar laiku sadomājām, ka vajadzētu sākt realizēt Edgara un Lindas sapni par paraseilingu. Tā arī devāmies uz netālo pludmales daļu, kurā šī ūdens izklaide ir pieejama. Šie iekāpa kuterī un aiziet, gaisā! Tika lejā pēc aptuveni 20-30 minūtēm šausmīgi apmerināti un smaidīgi, jebkurā gadījumā eksaited! :) Devāmies, protams, atpakaļ uz Mojito. Mēs ar Renāru esam iemīlējušies šajā pludmales bāriņā! Ķērāmies atkal pie foršajiem kokteiļšotiņiem un atpakaļceļā jau sākām aprēķināt un sazīmēt biznesa plānu, lai šādu bāru izvērstu Jūrmalā, Majoros. Visticamāk, ka grieztos bizness uz urrā, protams, saulainajās dienās tikai. Atpakaļceļā izmantojām taksi, jo tas bija lētāk :) Atgriezāmies, ķērāmies atkal pie kokteiļiem bārā un devāmies uz baseinu. Nopeldējāmies, tad devāmies vakariņās. Garšīga bija tikai vista, bet neviens no pārējiem trīs pamatēdieniem. Tagad esam izklīduši pa numuriņiem, lai saprastu ko vēlamies darīt šovakar, man jau ir triniens uz Mojito bāriņu centra pludmalē, redzēs vai Renāram būs eksaitments. Attiecīgi tieši tagad rakstu dienasgrāmatu un nesen iebildēju skatu no balkona, lai parādītu to Jums. Tas arī viss no manis šodien, sorrī, ka neesmu papildinājis vakardienas dienasgrāmatu, bet visticamāk, ka aptuveni skaidrs, ko mēs sadarījām. Tur netika pieminātas Rumānijas piekrastes pilsētas, kuras apmeklējām caurbraucot. Pieminēšanas vērta ir Vama-Veche, kur ir jābrauc brīvdomātājiem, hipijiem un cilvēkiem, kuri vēlās atpūsties tādā vidē, kura ir brīva, nepiespiesta un puķaini „gaisīga”. ;) Jebkurā gadījumā, šī vieta apstiprināja manī viedokli, kuru biju par viņu ieguvis internetos.


Day 09-10-11
Divas dienas, kurās nebija īsti vaļas, kad ierakstīt mūsu kārtējos piedzīvojumus un redzēto.
Iepriekš minētajā vakarā tomēr saņēmu burvju SMS no kaimiņistabiņas Renāra, kurš, izrādās, tikko bija pamodies no neliela iesnaudiena. SMS vēstīja par to, ka „Nu, davaj!”. „Nu, tad, davaj” arī darījām. Lecām kedās un šāvām lejā uz recepciju, lai pavēlētu dāmai pasūtīt mums taksi. Kamēr taksis tuvojās nomaļajai viesnīcai, protams, malkojām kārtējo GinToniku lobby bārā. Pa starpu vēl paspējām ieskaidrot poļiem, kas ir LATVIA, jo, redz, viņu vokabulārijā šāda vārda nav. Ir kaut kāds Ļoftva vai tmldz. Taksis ieradās un devāmies GoldenSands centra virzienā. Taksis pārsteidza mūs ar savu manevrētspēju pa neskaitāmajām un labirintveidīgajām ieliņām. Rezultātā esam nonākuši centrā un, ņemot vērā to, ka braucām pa nakts tarifu, mēs samaksājām mazāk nekā pa dienu braucot ar taksi no šīs pašas vietas līdz hotelim. Ieradāmies tajā pašā vietā, pie butaforiskā Eifeļa torņa, kurā iebūvēta kafejnīca. Devāmies, protams, tam visam garām ar mērķi sasniegt mūsu iecienīto pludmales Mojito bāru. Manas šaubas apstiprinājās, bārs, protams, bija ciet. Tumšs un kluss. Nedaudz sašutām, bet nu neko. Devāmies iekšā košajā piekrastes promenādē, lai uzmeklētu kādu vietu, kur atpūsties un pasēdēt pie glāzes kokteiļa. Secinājumi: bāri ir pilni ar vāciešiem, kokteiļus tur taisa Tavā acu priekšā un tie ir ļoti garšīgi. Visur, kur vajag, piejauc kolu no pudeles, nevis no kaut kādas trubiņas, kas nāk no pagaldes. Vienā kārtīgā vācu jauniešu „balerman” disko, kura rezultātā bija arī mūsu vakara primārā pasēdēšanas vieta, trāpījām uz „happy hour”. Tātad, ja ņem divas glāzes, tad izsniedz četras. Ehhh... tas tiek ņemts vērā, protams, arī tad, ja palūgtais kokteilis, izrādās, nemaz nav tik garšīgs :) Toties uzstādījums, ka fonā jautrs miljons ar jauniešiem dancen-machen pie populārajiem Eiropas un vāciešu hītiem un labs kokteilis pie bāra, lika mums pārdomāt priekšstatus par Bulgāriju, kuri jau dažiem bija sabojājušies. Protams, lielu artavu šo domu maiņai deva pludmales Mojito bāriņš. Piejūras promenādes iela ir piebāzta ar veikaliņiem, diskotēkām un restorāniem. Cilvēki staigājās, iepērkās, atpūšās un tērē naudu. :) Bulgārijas Melnās jūras piekraste stipri sāk atgādināt Maljorku un Ibizu, t.i. tās jaunās, saucamās, vāciešu atpūtnieku kolonijas. Bulgārijas „IbizMaljorka”, jeb „Bulgibzjorka” spēj sevi pievilināt ar cenām, sauli, jūru un tiem pašiem vācu tusiņiem, kas ir Ibizās u.c. tml. vietās. Ap kādiem 2:00 jau taisījāmies uz māju, jo kokteiļu eksperimentēšana bāros likās jau paveikusi savu mērķi. Devāmies pa promenādes ieliņu uz takšu pusi un pa ceļam notiesājām pa našķim piekrastes ieskrietuvē. Pustrijos jau bijām hotelī.
No rīta cēlāmies un caur brokastīm lecām uzreiz iekšā busiņā, lai uzsāktu garu ceļa posmu caur Bukaresti. Bukaresti apmeklējām minimāli. Iebraucām tajā, lai apskatītos uz, laikam, pasaulē smagāko ēku – Tautas pili, jeb Rumānijas parlamenta ēku. Aleja līdz viņai vien jau ir iespaidīga, viscauri vienās ļoti skaistās strūklakās. Alejas galā ieraugot pili bija: „O, rekur ir, tūliņ būsim klāt!”. Toties pēc piecu kvartālu nobraukšanas pils virzienā tiek apjēgts, ka tā ēka ir enormous, jo tuvāk braucam, jo lielāka tā paliek minētajā alejas galā, bet klāt piebraukt vēl nevar :) Protams, ka beidzot līdz viņai aizbraucām, izkāpām neizturamajā tveicē to pafotogrāfēt un pastaigāt pa priekšpusē esošo, iespaidīgo un bruģēto laukumu. Karstums mums neļāva tur pavadīt vairāk pa kādām minūtēm 20. Salecām atpakaļ busiņā un devāmies apkārt parlamenta ēkai. Apbrauciens gandrīz 10 minūtes :) Tas arī principā bija viss, ko ievērtējām Bukarestē, protams, ka bija dzirdēts par vecpilsētu un ka to vajagot apsktīt, bet mūsu plānā, diemžēl, tas nebija.
Tālāk devāmies uz Rumānijas pierobežu, jo plāns bija tikt līdz Donavas upei, kura atdala Serbiju no Rumānijas. Pārbrauciens un saule mūs tomēr pievārēja un naktsmītni meklējām pilsētiņā netālu no robežas. Izstaigājām kādas desmit pansijas un hoteļus, visur svinēja kāzas, nebija neviens hotelis, kurā nenotika kāda ceremonija. Arī skaistajā pansijā, kurā bija vieta mums un brokastis cenā, notika kāzas. Netraucēti, skaistajā iespaidīgu rožu dārza malā, kur pašā centrā bija liela stūklaka, apsēdāmies pie galdiņa, pavakariņojām un pēc glāzes vīna devāmies saldā miegā. Vismaz bijām liecinieki rumāņu kāzu tradīcijām. Primārās dejas ir pa apli un pie vietējām melodijām. Mūzika pamainās, attiecīgi pamainās arī solīši. Pa pāriem nevienu deju neredzējām. Nakšņošana un vakariņas, kā parasti, kārtīgi pa lēto. :) No rīta pabrokastojām un devāmies robežas virzienā.
Nonākuši pie robežas, izpētījām MEGA lielo HESu ar kuģu slūžām un devāmies iekšā Serbijā. Ja esat šajā rajonā, obligāti veiciet ceļu gar upi Serbijas pusē. No šīs malas var vislabāk izbaudīt burvīgo Donavas krastu un skatus uz Rumāņu sarkanbalti raibajiem ciematiņiem. Apstājāmies gandrīz katrā otrajā pieturvietā, lai fotografētu un baudīto šo dabas un cilvēka sinerģijas veidoto skaistumu. Vienā no pieturvietām ķērāmies pie iepriekšējā dienā iepirktā arbūza notiesāšanas. Netālu no mūsu pieturvietas pie Donavas pāris makšķernieki baudīja Donavas dzestrumu un centās noķert kādu zivi. Piegājām klāt, aptaujājāmies, kā sokas. Čalis mums parādīja, virvē iesietu un ūdenī ganīties palaistu noķerto 12 kilogramīgo karpu.”Uhh... „ noelsāmies un diktām safilmējām to visu :)
Ekskursija turpinājās pa skaisto Donavas piekrasti, līdz izbraucām uz kalniem un sākās nedaudz garlaicīgāks brauciens pa līdzenumiem. Belgradā ieradāmies aptuveni 16:00 un daudz nedomājot devāmies uz Aviācijas muzeju, lai Ģirts jau otro reizi, bet Edgars ar Renāru pirmo reizi apskatītu vienu no lielākajām aviācijas vēstures ekspozīcijām. Devāmies iekšā lielajā stikla bumbā un stundas laikā centāmies baudīt šo ekspoziciju un iemūžināt to fotoaparātu atmiņas kartēs.
Nākamais šīsdienas mērķis ir sasniegt Budapeštu, lai tajā atrastu naktsmājas un baudītu skaistos, naksnīgos Budapeštas skatus un labi pavakariņotu. Pārbrauciens nopietns, saule ārprātīga, pie stūres biju es, bet nu, kas jāizdara, jāizdara. Ap 21:00, pēc vietējā laika, bijām Budapeštā. Iebraucām centrā, nozagām bezvadu internetu, lai varētu atrast lētu, labu hoteli iekš booking.com. Tā arī izdarījām. Ieradāmies noskatītajā hotelī. Čalis saka, ka cena 60 Eur „per dabļrūm”. Edgars parāda kompja ekrānu un apsola tūliņ veikt rezervāciju caur booking.com pa 54 Eur „per dabļrūm”. Rezultātā nonācām pie 50 Eur naļikā. :) Palaidām visus ar somām hotelī un devāmies ar Edgaru uz netālo parkingpleisu, lai atstātu busiņu, jo mūsu hotelis bija vecpilsētā un tur carparkings ir „njepodstroja”. 3 kilometri līdz parkingam, ko braukt, un 300 metri, ko nākt atpakaļ – tāds rezumē par Budapeštas centra ielu satiksmes organizāciju :) Parkings pazemes stāvvietā – 3000HUF per day ~9 Ls. Hotelī izgājām cauri dušām un devāmies uz vecpilsētas centru vakariņās. Pa ceļam tika nospriests, ka Burgerkingā ēdīsim brokastis. Pastaigājām pa ļoti glauni izgaismotajām ieliņām, kuras, kā parasti, bija atkal pilnas ar veikaliem, restorāniem un cilvēkiem. Vienā no neskaitāmajiem vecpilsētas skvēriem ievērojām pieklājīgu restorānu un devāmies iekšā. Ļāvāmies profesionālā oficianta šarmam un sēdāmies pie galda, kas bija veidots apkārt mucai. Pasūtījām tradicionālu gulašzupu un otros ēdienus papildinājumā ar dzērieniem. Ēdiens bija neaprakstāmi garšīgs! Kviešu alus arī, tikai žēl, ka nebija vietas otrajai glāzei :) Restorāns glauns, meitenes bija sajūsmā par tualetēm :) Papildus tam vēl jutāmies kā zvaigznes, jo restorāna sienas bija klātas ar dažādu zvaigžņu un zvaigznīšu fotogrāfijām, kuras liecināja, ka Nikolass Keidžs, Scorpions, Limp Bizkit, Žanmišelžārs un vēl miljons citi stāri bija mielojušies šajā restorānā. Kā jau pienākas šādam glaunam restorānam un burvīgajam ēdienam tajā, tikpat glauns bija arī rēķins. :) Nedaudz zem 200 Eur par visiem :) Tālāk devāmies nelielā pastaigā pa naksnīgo Budapeštu. Diktām jau skaisti tur ir, iesaku visiem šādu naksnīgu pastaigu pa Budapeštu. Kad nogurums lika sevi manīt un kajās vairs neturējāmies, devāmies uz hotelīti.

Day 11-12
11. dienas rītā modāmies (http://hotelpilvax.com/ – 50 Eur, pāris, bez brokastīm), sakrāmējāmies un devāmies uz brokastīm BurgerKingā (http://ej.uz/rep7), jau ar visām somām. Sātīgi pabrokastojuši, ķērāmies klāt pie suvenīru krājumu papildināšanas. Tālāk devāmies uz maksas stāvvietu, kurā vakar tika atstāts busiņš (3000 HUF). Tālāk, kā jau plānots, neliels aplis ar auto pa Budapeštas tūrisma objektiem. Pilsēta jau skaista, kā jau minēju iepriekšējā dienā. Domājams, ka, lai apskatītu kārtīgi Budapeštu, vajadzētu tam visam veltīt vienu vai divas dienas. Cik sapratu to tūristu bukletiem, tad tas visērtāk ir izdarāms ar diviem sightseeing busiem un pāris prāmīšiem. Uzbraucām arī pilsētas pilsaklnā – Gellerthegy. Tur pavērās burvīgs skats pār dūmakaino un karsto Budapeštu. Tūristu bari, karstums un saule. Uhhh.. nedaudz jau apnicis Ripojām pa kalnu lejā ar mērķi tikt ārā no Budapeštas un sasniegt šīsdienas mērķi – Krakovu. Nedaudz iepriekšējā dienā mainījām brauciena plānus. Sarēķinājām, ka būs pa „īsu”, lai vēl apmeklētu Bratislavu un Brno.
Slovākijā, kādā no slēpošanas kūrortiem piestājām, jo mūs piesaistīja pacēlājs, kurš strādāja un vizināja tūristus augšup kalnos. Protams, ka to izmantojām un devāmies apskatīt Slovākijas zemos Tatrus un Slovākiju no augšas. Burvīgi! Iesaku to visiem izdarīt kādreiz mūžā. Nevis ziemā, bet gan vasarā. Nedaudz vēsāks augšā, protams, to arī izbaudījām, pasēdējām, pasataigājām un devāmies ar pacēlāju lejup. Lejā braucot tika ievērota rodeļu trase, ļoti gara un jebkurā gadījumā garāka par jebkuru no Latvijā pieejamajām. Visi ka viens vēlējās ar to izbraukt, es gan atturētjos un filmēju pārējo draugu nobraucienu pa šo trasi. Visi galīgi smaidīgi izkāpa no rodeļiem, lecām busiņā un devāmies tālāk uz Polijas pusi.
Paliels pārbrauciens uz Krakovu, bet ar tumsiņu esam klāt. Nočiepjam internetu un sameklējam hotelīti. Pirmo reizi nobāzējamies kārtīgā hostelī ar visām izrietošajām sekām – http://www.fausthostel.pl/, toties pa visiem tikai 75 Eur, bez brokastīm. Kopīga WC ar vēl vienu pāri, kurš dzīvoja blakus istabiņā. Pagalmā ir ērti dīvāni ar chill, lounge, jazz mūziku. Vairāki kopīgi balkoniņi. Super! Devāmies naksnīgajā Krakovā, lai atrastu vietu, kur pavakariņot. Nonācām centralajā laukumā (pēc tā vismaz izskatījāmies) un izvēlējāmies vienu no daudzajiem terašveidīgajiem restorāniem. Restorāna nosaukums – Šok. Ēdiena izvēle salīdzinoši liela, cenas vidējas, bet dikti ass viss. Es paņēmu vismazāk aso no visiem ēdieniem, bet nu .. uhh… bija asi. Ja būtu nedaudz mazāk asuma, tad būtu ļoti garšīgi, jo vistiņa laba un rīsi arī ļoti baudāmi. Jau caur patukšu centrālo laukumu visi mutes vēdinādami devāmies ar nelielu līkumiņu uz savu hosteli. Ar Renāru nedaudz pačillojām un pabaudījām vīnu hosteļa pagalma čill zonā un devāmies gulēt. Kondicioniera nebija, visi sūdzējās, ka naktī karsti. Es gulēju pie loga, bija OK.
No rīta izbaudīju hosteļa „plusu”, kad 42 minūtes gaidīju, lai tiktu tualetē! Tad ķērāmies pie koferiem un devāmies dziļāk Polijā. Sākās garais ceļš mājās, laigan vienu nakti vēl Polijā paredzēts pārlaist. Netālu no Varšavas iebraucām Lidl veikalā, kur jau bija plānots piestāt un papildināt veļaspulveru, mīkstinātāju, cukuru, kaķbarību u.c. krājumus mājām. Pulveri un viss cits iepirkts paprāvam laikam Cukurs 58 santīmi kg, Persil 3kg pulveris – 5 Ls. Lidl ir tāds kā SuperNetto, bet ar pareizajām Polijas cenām. Mazā CocaColas bundžiņa – 17 santīmi. Alus, dikti garšīgs, Argus – 28 santīmi, budžiņa.
Tikām līdz Varšavai. Ieraudzījām IKEA veikalu. Protams, ka visi nobalsoja par to, ka jāiebrauc arī tajā. Divas stundas pagalam. Visi nosprieda, ka tur ir jāatgriežas pie jebkura nākamā mājas vai dzīvokļa/istabas remonta Sapirkāmies visādus sīkumus mājām, jo mēbeles u.c. lielo stuff mums vairs nebija, kur busiņā ielikt. Iepriekš minēto 2 stundu IKEA apmeklējuma rezultātā izbaudījām visu Varšavas sastrēgumu šarmu. Divas stundas „nojājāmies” pa Varšavas apvedceļu, kuru visi izmanto, lai tiktu ārā no Varšavas pēc darba dienas beigām.
Kad sastrēgumu marazms bija jau pārgājis, sapratām, ka ir jāsāk meklēt naktsmājas, jo sāka jau tumst. Principā, šoreiz ļoti ātri tikām pie vietas, jo otrais Zajazd’s bija īstais un pa nelielām naudiņām izgulējāmies, nomazgājāmies un pat paēdām. (http://ej.uz/hotel-zajazd-max)
No rīta iekodām diezko negaršīgas omletes un vidējas pankūkas, kas bija cenā un devāmies fināla cēlienā, jeb pārbraucienā. Pa ceļam nekas īpaši pieminams, ja nu vienīgi gadījums ar Marijampoles Statoilu. Iebraucām, paķērām hotdogus, kafiju un izrādījās, ka nevar norēķināties ar kartēm, kaut kādas problēmas ar vietējo bankservisu Rezultātā dabūjām izmainīt netālajā valūtas maiņas punktā pāris latus, lai varētu norēķināties Statoilā. Devāmies tālāk. Lietuvā samainījāmies ar pretīmbraucošajiem „1000 jūdžu” jaunizkrāsotajiem „Karcher” ainajiem džipiem, kuri pirms pāris stundām, tā sapratu no twittera, bija startējuši savu ekspedīciju no Rīgas un devās uz Albāniju – http://www.qfilma.lv/Albania.html
Ap septiņiem vai astoņiem vakarā ieripojām Rīgā. Sākām izmētāt ļautiņus un veļas pulverus pa Rīgu. Beidzot bijām mājās!
Īsais secinājums un kopsavilkums: Ļoti labs roadtrips, vēl nevaru atiet. Viss piedzīvotais un uzņemtais ir jāsagremo. Labi, ka nav jādodas uz darbu šodien. Par Rumāniju varu teikt visu to labāko. Daudziem no mums mainījās viedoklis par Rumāniju, protams, ka pozitīvā virzienā un cik nu katram tas varēja būt objektīvs, jo neviens tur nebija bijis. Tur ir labi, lēti un ĻOTI garšīgi. Daba ir burvīga un neskarta. Tur vajag atgriezties. Tūrisms un Eiropas savienība tur vēl nav sabojājuši dabu, dienvidnieciskumu un rumāņu laipnību. Vienīgais, kas tur nedaudz pieklibo ir tīrība. Ne jau nu privātajās zonās, bet gan publiskajās, pie dabas krūts. Laigan, kurā ES valstī gan tā kaut kad nav bijis? Vajag tikai nepopulārajos tūristu pieturpunktos ieviest atkritumu kastes visās malās, tās regulāri izvest un viss būs OK. Viens fakts, kuru visi ievērojām, bija bomži – to tur vienkārši nav. Nevienu neredzējām! Par Bulgāriju man bija skaidrs viedoklis, jo biju jau tur bijis, bet izskatās, ka pārējie bija gaidījuši kaut ko labāku.
7 valstis, 13 dienas, 6 cilvēki, šausmīgi daudz litru vīna. Aptuveni 5700 km, 450 Litri dīzeļdegvielas un aptuveni 550 Ls katram. Atkal pierādās mani aprēķini uz roadtripiem. Cik tk km tik simti latu katram Šoreiz biju domājis, ka būs savādāk, jo 6 cilvēki, nomas busiņš u.t.t., bet viss pa vecam Ar kompāniju viss OK, neviens nesastrīdējās. Sīki ģimeņu strīdiņi neskaitās. Remo nedaudz sabesījās par Hotel Spa Magnolia, bet to laboja attiecīgs daudzums free gintonic Nu, ko… gaidam nākamās idejas tripam. Laiks atkal izglītībai un rudenim. Labi, ka atvasara, izskatās, ka ir sākusies. Paldies visiem, kas lasīja un sekoja līdzi. Droši, ka kaut kad uzradīsies galerijas kā arī linki uz citu galerijām un samontētajiem video failiem.

Mēģināju ielikt galeriju šeit - ar pirmo reizi neizdevās. Bildes skatiet manā draugiem.lv galerijā. Meklējiet pēc Ģirts Legzdiņš

Kam piemērots:

Komentāri (0)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies

Translate

Šodien

2017. gada 01. maijā Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Izsaki viedokli

Vai Tu vēlies, lai sadaļa "Iegūsti ideālu figūru" tiktu atstāta arī pēc konkursa beigām?

Interesanti fakti

Indija ir otrā apdzīvotākā valsts pasaulē, ar iedzīvotāju skaitu vairāk kā 1 miljards. Trešā apdzīvotākā valsts pasaulē – ASV – iedzīvotāju skaits ir vairāk kā 30% mazāks

Pasākumi

Akcija "Laimē biļetes uz "Deep Purple" koncertu!" ir noslēgusies

18. augustā "Arēna Rīga" viesosies viena no pasaulē skaļākajām un roķīgākajām grupām - Deep Purple.
Deep Purple ir leģendāra angļu smagā roka grupa. Tā ir grupa,...