Jānis Vaišļa - "Es nevēlos atgriezties, kur esmu bijis, bet doties turp, kur neesmu"

Jānis Vaišļa - "Es nevēlos atgriezties, kur esmu bijis, bet doties turp, kur neesmu"

Viens no Latvijas slavenākajiem piedzīvojumu meklētājiem, pasaules apceļotājs Jānis Vaišļa intervijā portālam IrLaiks.lv stāsta par pieredzēto "Mildas" ceļojuma laikā, par to, kāpēc pērtiķi ir bīstamāki par rotveileru un par to, vai pēc nāves ir dzīvība...

Kā radās doma par projektu "Milda"?

Mārim Gailim un Rolandam Milleram doma radās desmit gadus atpakaļ, kad viņi piedalījās „Kolumba reisā” – brauca uz Ameriku pirmo reizi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tad dzima šī doma, ka vajadzīga ekspedīcija, kāda vēl nav bijusi. Tomēr pagāja ilgs laiks, kamēr attīstījās ekonomika un radās izdevība ar publicitātes palīdzību apmaksāt izdevumus, kas saistīti ar ceļošanu apkārt pasaulei. Līdz tam šī ideja „gulēja plauktā”. Tad parādījās Aldis Kušķis, kurš darbojās reklāmas jomā. Viņš izskaidroja, ka publicitāte spēj nosegt ekspedīcijas izmaksas. Šīs domas iespaidā izveidoja publicitātes plānu. Parādījās digitālie fotoaparāti, kam nevajadzēja filmiņas, un videokameras, ar kuru palīdzību varēja nofilmēt materiālu televīzijai bez lieliem izdevumiem. Šajā mirklī parādījos es, jo tas viss man bija jāapkalpo. 2001. gadā pieteicos kompānijai, izturēju konkursu, pierādīju, ka man ir jābrauc un devos ceļojumā. 2 gadus ilgs ceļojums, kura laikā es pavadīju burvīgu laiku ar interesantiem cilvēkiem, ļoti daudz iemācījos, maz lasīju un gulēju, bet daudz strādāju un redzēju. Ceļojums ir devis apjausmu, cik īss ir cilvēka mūžs, cik maza ir pasaule, cik maz mēs darām savā labā. Es domāju, ka cilvēkiem ir jāsabalansē un jāspēj dot maksimums ģimenē, sabiedrībā un sev vienādās proporcijās.

Kāds ir nozīmīgākais ieguvums no šī ceļojuma?

Ieguvums ir dzīves pieredze un praktisks skats uz dzīvi. Arī interese, kas ir joprojām par šo ceļojumu, kura laikā esam noķēruši svarīgāko – piedzīvojumu. Notiek jaunas filmas veidošana – seriāls, kas tiks raidīts Latvijas Televīzijā 7. Šī piedzīvojuma atspoguļojums būs balstīts uz cilvēku emocijām un ceļojuma aprakstiem. Es izveidoju jaunu komandu, kuras sastāvā ir operators, kurš ir Mildas ceļojuma materiālus filmējis, scenāriste, kura par katru valsti meklē pareizāku informāciju no dažādiem avotiem, ... Jo pareizas informācijas kā tādas nav, jo cilvēku viedokļi atšķiras. Es vēlos pastāstīt par šīm vietām, nelietojot īpašības vārdus, konkrētas vietas un personas, bet par sadzīvi tīri cilvēciskā līmenī – kā cilvēki cep zivis, kādās proporcijās lieto garšvielas. Es skatos, ko cilvēki gūs no tās filmas. Ja kāds puika vai meitene dosies ceļojumā apkārt pasaulei un atrakstīs vēstuli man, ka tās gan ir muļķības, ko esmu stāstījis, tad es būšu izdarījis labu darbu, jo viņš vai viņa nokļūs tur tikai tādēļ, lai pierādītu kaut ko citu. Filmu drīz rādīs ēterā. Šī būs moderna filma – ejot līdzi laikam mēs izmantojam digitālās lietas, lai padarītu visu akcentētāku un, lai parādītu īsto dabas skaistumu, ir jāpiestrādā pie tā.

Vai atlika laiks arī studēšanai uz jahtas, jo zināms, ka jums līdzi bija studiju materiāli, grāmatas un portatīvais dators?

Lasīju daudz, bet es no tā maz ieguvu. Svarīgi ir nevis tas, ko tu izlasi, bet ko tā informācija dos. Ja tajā mirklī atrodies uz jahtas un lasi ekonomikas grāmatu, bet pēc tam izkāp Āfrikas krastā un saproti, ka nav nekādas saskarsmes ar to - zūd motivācija. Māris Gailis lasīja daiļliteratūru. Svarīgi, ka iegūsti sev un apspried to ar domubiedriem, bet uz jahtas man šajā jomā tādu nebija. Izglītoties nepieciešams nevis zīmoga, bet gan savas dzīves dēļ, kas nākotnē būs vajadzīgas. Dzīves informācija ir daudz reižu svarīgāka kā grāmatās pieejamā.

Vai nebija nogurdinoši būt kopā 2 gadus ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem uz jahtas?

Bija, jo likās palieku diezgan „pliks” savā būtībā. Bija riebums, prieks, vilšanās. Tāpat kā ģimenē – strīdējāmies, salabām, smējāmies – tas pierāda, ka mēs saglabājām cilvēciskās formas. Tajā mirklī, kad šī cilvēcība zūd – ceļojums beidzās, jo ir svarīgi sevī saglabāt visu, kas ir dots no dabas.

Kura pasaules vieta Jums šķita visaizraujošākā, ko vajadzētu apmeklēt katram cilvēkam?

Neteikšu, jo tad visi dosies uz to vietu, un tā vairs nebūs aizraujoša. Kad es daudzās vietās staigāju apkārt, man bija prieks, ka es vairs tur neatgriezīšos, jo man nebūs iespēja to izdarīt. Es nevēlos atgriezties, kur esmu bijis, bet doties turp, kur neesmu. Prieka, skumju un brīvības mirkļi vienmēr mijas ar pārdomām, jo cilvēkiem vispirms ir nepieciešams ne tikai skats, bet arī sajūta, ko dažreiz var panākt ar brīvību, dažreiz ar vīna glāzi, ar sapni par mīļoto sievieti, un tad tas cilvēks jūtas laimīgs un skaists. Es nevēlētos dzīvot citur, jo man patīk mana dzīve kāda tā ir – piedzīvojumu bagāta, vieta, kur ir gan auksts, gan slapjš. Man prieks, ka šajā valstī es dzīvoju.

Vai Jūs būtu gatavs atkal doties tik ilgā piedzīvojumā?

Jā, es esmu gatavs, bet ir jāpaiet zināmam laikam, jāsaprot, ko vēlos. Bet ir jautājums, vai tas realizēsies. Ir svarīgi, vai cilvēks vēlas, ka sapnis pārtop par īstenību. Ja dzīvē notiek pavērsiens, un liekas, ka ir jādodas ceļā, tad tas ir jādara. Nevajag bēgt, bet jāpieņem to, lai atgrieztos divreiz spēcīgākam. Gan mūziķis, kas raksta naktī savā dzīvoklī dziesmu, gan dzejnieks, kurš raksta dzeju, ir tieši tas pats, kas doties apkārt pasaulei vai uz citu valsti. Jautājums ir - kāds ir cilvēka mērķis – viesnīcas baudīšana vai piedzīvojumi. Ja kāds man jautā, vai man patīk pieczvaigžņu viesnīcas, tad es atbildētu – ļoti, bet tā, ka ne visu diennakti dzīvot, bet tā, kad es esmu izvazājies pa džungļiem un sapratis, cik vārga ir mana dvēselīte, cik manas kājas ir nogurušas. Man patīk iesoļot tur un zināt, ka mani gaidīs silta vanna, džemperis. Es mīlu to komfortu, bet zinu, ka nedrīkstu būt atkarīgs no tā. Cilvēkam jābūt daudzpusējam, lai izdzīvotu šajā laikmetā.

Kā Jūs pārvarējāt atšķirtību no ģimenes?

Tikai tālumā un atšķirtībā no kāda saprot, cik citi ir nozīmīgi. Tas katram cilvēkam ir jāizmēģina. Tagad armija ir atcelta un tas nav labi, jo vīrieši kļūst par lupatām, jo neprot vērtēt dažas lietas. Kamēr cilvēks nav piedzīvojis nošķirtību – viņš to nezina, tāpēc cilvēkiem ir svarīgi doties kaut kur. Jebkurā pasaules valstī un jebkuros rituālos ir kaut kāda nošķeltība, bet mūsdienās esot urbānistiem būtu svarīgi radīt šķēršļus. Tas ir veselīgi – puišiem doties prom no meitenēm un otrādi, lai saprastu, ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Dzīvojot leiputrijā, to var arī nepamanīt. Nav vāju, stulbu cilvēku, kas brauc apkārt pasaulei, bet ir dažādi cilvēki.

Vai esat piedzīvojis spēcīgu vētru ceļojuma laikā?

Tas ir atkarīgs no katra cilvēka psiholoģiskajiem faktoriem. Protams, ka vieni mēdz pārspīlēt, bet otri par to pašu gadījumu var pateikt, ka tā bija tikai tāda kinderspiele. Bija arī grūti laiki, kad nebija patīkami, bet katram tās grūtības izpaudās savādāk. To nevar pastāstīt, to var mēģināt parādīt un apstāstīt, bet izstāstīt šīs sajūtas ir ļoti grūti. Grūta vētra var būt tajā brīdī, ja saņem sliktas ziņas no mājām, un uzlīst virsū ūdens, izlīst kafija un tad liekas, ka tā ir nepatīkamākā vētra. Var būt, ka lieli viļņi, kas šļācās pāri, bet ir labs garastāvoklis, ielīst kafijā ūdens, un nopriecājies – tā nebija garšīga, tā būs gardāka, bet jāsaprot, ka lielas vai mazas vētras - tas ir sīkums.

Kādi vēl ir bijuši Jūsu ievērojamākie un iespaidīgākie ceļojumi?

Man ir bijuši dažādi piedzīvojumi. Viens no interesantākajiem bija Jāņos iet ar kājām uz sava drauga mājām nakts garumā Kuldīgā. Tas bija patīkami, jo es iepazinos ar dažādiem cilvēkiem. Tas bija tik interesanti, ka to var pielīdzināt ceļojumam apkārt pasaulei. Kā izsakās mans draugs – „Visas tās lietas ir tikai paurī. Tu vari apbraukt apkārt pasaulei guļot gultā un sapņojot, vienīgais vai apkārtējie gūs no tā labumu vai nē”. Varoņdarbs nav apbraukt apkārt pasaulei, varoņdarbs ir apbraukt apkārt pasaulei un radīt sapratni cilvēkiem par to, ka tas ir iespējams.

Vai kādā no ceļojumiem ir bijuši draudi dzīvībai?

Jā, daudzas reizes. Pēdējā ceļojumā es kritu, gan kāpu kalnā, kur man aizrāvās elpa. Tomēr briesmas man vairāk draud vakarā, kas es braucu ar velosipēdu uz augstskolu, nekā kāpjot kalnā. Tad man briesmas ir mazākas, jo viss ir atkarīgs no manis. Braucot ar velosipēdu, viss atkarīgs no tā, vai aizmugurē braucošais šoferis uzskatīs par vajadzīgu mani apsteigt vai ar neveiksmīgu manevru nogāzīs mani zemē. Dzīve ir ļoti īsa, un nevajag to mākslīgi saīsināt. Es uzskatu, ka man ir jābūt nemitīgā kustībā, jo enerģija aizplūst, bet tā atgriežas atpakaļ dubultā pie manis. Šī iemesla dēļ es cīnos – eju, daru un kaujos. Esmu cīņā – man tas patīk.

Kāds ir bijis spilgtākais kuriozs, ko esat piedzīvojis ceļojot?

Bijuši daudzi. Senāk par pērtiķiem un mērkaķiem domāju, ka viņi ir mīlīgi dzīvnieki. Tagad es uzskatu, ka rotveilers ir sīkums salīdzinājumā ar viņiem, jo suni var pieradināt, bet mērkaķus nē. Vienu gribēju fotografēt un labsirdīgi pielīdu klāt, domādams, ka sanāks ļoti skaista fotogrāfija. Tajā mirklī, kad viņš ierēcās, es domāju, ka beigas ir klāt. Viņš ātri norāva manu mīļāko cepurīti no galvas un aizskrēja prom. Es biju tik nikns – dzinos viņam pakaļ pa Bali klosteri. Es uzdzinu viņu kokā un sapratis, ka nebūs labi, viņš nometa manu cepurīti zemē. Tas pierādīja to, ka ne viss, kas ir skaists un pūkains, ir mīlīgs.

Bez kā īsts ceļotājs nedodas ārā no mājas?

Bez ūdens. Vienīgi un tikai. Bez ūdens nav dzīvības. Var iztikt bez labiem apaviem, var braukt ar dēli apkārt pasaulei, bet bez ūdens nekas nenotiek.

Vai ir kas tāds, ko jāzina katram ceļotājam?

Jā, tas, ka pēc nāves ir dzīvība. Tas, ka pastāv Dievs, jo bez tā cilvēks nekur nevar doties. Augstākam spēkam ir jābūt. Jāsaprot, ka kāds cits vada pasauli un cilvēks ir tikai mazs puteklītis milzīgā mehānismā. Cilvēks nedrīkst apzināti darīt sev pāri. Bet to kā dēvē šo spēku – tas katram ir atšķirīgi.

Komentāri (0)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies


Translate

Šodien

2017. gada 12. decembrī Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Izsaki viedokli

Vai Tu vēlies, lai sadaļa "Iegūsti ideālu figūru" tiktu atstāta arī pēc konkursa beigām?

Interesanti fakti

1852.gadā tika veikts pirmais aprēķins par Everesta kalna augstumu. Tika veikti seši mērījumi, katrs no tiem izrādījās savādāks. Kad aprēķinu veicēji noteica vidējo augstumu no sešiem mērījumiem (starp 28990 un 29026 pēdām), rezultāts bija precīzi 29000 pēdas. Negribot, lai mērījums sabiedrības acīs izskatītos aptuvens, viņi šim aprēķinātajam lielumam pievienoja 2 pēdas, iegūstot augstumu 29002 pēdas

Pasākumi

Prāta Vētra gatavo īpašu šīs vasaras vienīgo uzstāšanos

Grupa Prāta Vētra, kas 17.jūlijā uzstāsies Positivus festivālā Salacgrīvā, īpaši gatavojas savam vienīgajam šā gada koncertam Latvijā. Festivāla organizatori ir saņēmuši grupas...