Horvātija

TRIP:Roadtrip - Hrvatska days 1-9

acidburn 2007-09-07

Šis ir slaveno „Trīs kabanu” pirmais RoadTrip. Notika tas pērn (2006 vasarā), braucām uz Horvātiju, lasiet, baudiet, komentējiet. Šīgada brauciena apraksts uz Turciju lasāms:
http://www.irlaiks.lv/tourism/world/reviews.php?id=1028&rid=454820


Pirmā diena.
Starts, Latvija, Rīga.
Izbraucam plkst. 1:00 naktī 22. jūlijā. Iepriekšējā naktī esam gulējuši ~3 stundas, jo vienam no mums trijiem tika iesvinēta dzimtenīte. Ā p.s. Es, Ģirts, Uģis un Gints ir tie trakie feisi, kuri dodas uz dullo līdz Adrijas jūrai.. Mercedes Benz C230 Kompressor.2004.g. Automāts. Notebuks ar navigāciju. Pirmā pietura Bauskas šosejas Statoil, pilna bāka, un kaudze ar maizītēm, minerāli, energy dink. Darīts. Next checkpoint – Grenstāle.
3:00 nakts iebraucam Lietuvā.
Gints guļ uz pupiem, silukona protams, viņam tos uzdāvināja vakar )
Intersanta situācija tiek novērota Lietuvā sakarā ar WiFi pārklājumu – kopš robežas braucot pa A10 ir 4 Acess Pointi, kur vienādi stipri noklāj visu šoseju. Protams WEPoti, bet nu tik un tā – Latvijā nevienā vietā tā tas nav – attiecīgi nupat spiežot to domuzīmi iepriekš sapratu, ka tas ir WiMax, jo roaminga ātrums bija liels un nepārtraukti pieejami kvalitatīvi 5.5 MBit/s. Visi tie WiMax devaisi ir viena kantora, saucās – Senao Intl. Uģis sāk žāvāties. Abi puikas nupat ieminējās kaut ko par teksta cenzūriņu pēc tam, pasūtīju abus. Vispār uz ceļa migla, Uģis sāk niķoties, attiecīgi vaina tiek nolikta uz gaisa regulētāju. Jistriņa klāt. Uģis: „Cik bij vispār Lietuvā? Piesnt, vai sēšnt?” Gints „Kas?” Km/h iekš apdzīvot viet. Kopīgi pielēmām, ka 60. Gāžam, Skats pa jēnu, Ginta teksts, kad ieraugam zenītā zaparožecu. Visi ierēc manu dokumentēšanas tieksmi, tiek apspriesta versija par to, ka man rīt jau tas būšot apnicis. Redzēsim, gandrīz saderam. Secinām, ka galu galā jāiznāk bestselleriem – „Roadtriperis – Krovaacijas” mgg... Here comes the summer sun, tā rādžiņš. Meršakam pakaļā pilns ar mantām, lukturi gaisā visi domā, ka mums tālie.O.. grants, dopīte. Šodien taču bija Jaunpils rallītis, maziņais. Kolektīvi izdzēšam reizē saņemtās SMS ar sākuma tekstu, Welcome, to OMNITEL... Kronītis mazais: „Vasarā SUSHI nāk .:))” Un visi noņirdz. Nenormāli esmu pieradis pie vecā notebuka klaviatūras izkārtojuma, pirmais ko pamanu ir tas, ka END neir tulīt virs bultiņām (virzientaustiņi  - Gintam prasot vai būs pareizi tā teikt, tiek saņemta atbilde - hrenviņzin) Netīšam iezīmēju visu tekstu, un kaut ko nepareizi tumsā nospiedu, kopīgi tiek pielemts, ka jāsāk domāt par backupiem, pirmā ideja GPRS un uz serveri prom. Nenormāli ceļu remonti, tas pats, kas rīga-bauska. Spīdīgs ceļš, it kā slapjš, bet nē.
3:41 – Kanalizācijas monstrs – tā tiek nosaukts Gints, pēc aizmugurējā sēdekļa izdzirdētajām vēdera skaņām. Visi pasmejas un ir nenormāli apmierināti. Vispār nenormālā migla, jūtamies, kā pieredzējuši miglmērkaķi. Uģis: „Mīzt gribās” Mēs: „Mīz....” Apstājamies, nodarāmies. Tieku kārtējo reizi nosaukts par sekretāri. Atpakaļ pa šo ceļu nebrauksim, pilnīgs ārprāc, remonti remontu galā. Atrauga – weheheheeee... Viss.. turpinām ceļu. BalckBack – t.i. pretaizdzīšanas ierīce mersim, kas mums traucē dzīvot, auto kompis papildus priekiem pasaka, ka kalotkas jāmaina, Gints atgādina, ka tika ielikts muciņu komplekts bagāžniekā, akceptējam izdevušos joku. Migla izirst lēnām, var jau normāli ātri atvilkt. Piezvanu uz LMT noskaidroju, ka Horvātijā GPRS ~5 vai 6 Ls par megabaitu, skaisti aiziet mūsu nodokļu naudiņas, ne?  Tiek pieprasīts noskaidrot turpmāk satiekamo valūtu kursu – rokos internātā un meklēju:
LTL – 0.204 LVL
PLN - 0.177 LVL
Ungārijas forints 100 HUF 0,2540
Slovākijas krona SKK 0,0183
Horvātijas kuna HRK 0,0970
Visas nepieciešamās valūtas. Gribas ēst, izvelku Statoil maizīti, nu tik būs prieki.
4:14 – Panevežis – Statoil, kafija, hotdogi. Teksts: „Mēs a’ Kasiņ uzies augšā”, t.i tika atminēts vakar tusā piesauktais teikums. Uuuuu.... Gints: „Joftvai – nokrit’ tas jogurts” T.i. tikko nopirktais jogurts palika mersim uz jumta un tagad atrodas pie pirmā luksofora uz asfalta Kauņas virzienā.  Ceļa malā pensionārs ar flokšu pušķi, taisās uzsākt normālu biznesu. Nakts vidū... lai veicas...
4:28 – žāvmutis – ceļotāju pavadītājdievs lietuviešiem, ļoti līdzīgs lietuvēnam, bet tikai zaļš.
5:11 – Smuki atrubījos, bišk patīkamāks feiss tagad. Netālu Kaunas. Bānītis – 120 Oficiāli.
5:21 – Esam uz Kauņas apvedceļa. Kliedziens – Armijas bāzīte!!!! – zinātāji sapratīs. Ginčam par nepiedalīšanos kliedzienā 2min noraidījums.
5:42 – Čurpauze – secinām, ka minerālus vajadzēja sešpaciņu nevis 1gab, smieklīgi, bet patiesi bēdīgi, Ginčs turpina baudīt silikona krūšu valdzinājumu.
6:07 – velkam garām Marijampolei, Lietuvas lieotot auto pārdotuvei. Man ar Uģi panesās diskusija par beisbola nūjas ietekmi uz poļu muitniekiem, attiecīgi secinām, ka tad, kad pa loga maliņu rēgojas nūjas resnais gals ir sliktāk, mazāk saprotams ir nūjas tievais gals. Attiecīgi pielemjam, ka nākamajā čurpauzē vajag apgriezt nūju otrādi. 
6:21 – Kalvarija – sūdīgs ciematiņš, nebrauciet, nav tankštelles, Gints piemetina – Osti Olas... izrunāt igauniski. Smirdoņkastē nav karšu norēķināšanās iespēja. Līdz Varšavai 317 km. Tūlīt Polijas – Lietuvas robeža.
6:32 – Pēdējais Statoils Lietuvā, benzīns. Šoferu maiņa. Robeža.
7:08 – Polijā iekšā. Rindā gaidot pāris smaidu raisošas frāzes – kruticjāns atvasināts no kurtizāns un vēl „Tas to sūdu baigi ielocījis..” Polijā ceļi ļoti labi, vismaz patreiz. Smagie pa priekšu vēl neviens nav gadījies. Pretī gan daudz. Pie robežas uz LT pusi kādu pāris simts smago rindiņa, veiksmi Jums un Mums...  Skaists, agrs rīts gāžam gar labības laukiem un klusējam. Man esot jāuzraksta, ka es esot neapmierināts – darīts. O viens propellerītis – t.i. vējtver220Vgriezis. Baigi līkumains, bet līgans dopītei līdzīgs ceļš, Ginčš tīri ar vienrociņas enablētu režīmu velk. Uģim 2min noraidījums par žāvāšanos publiskā vietā.
7:31 – Uģis, tikko no miega izrauts „Kas te, kast e, kas te ir?”, bet izdzirdēdams Ginta sulīgo Statoila atraudziņu saprata, ka jāliekas atkal silikona apskāvienos.
9:06 – Kopīgi secinājām, ka neviens no mums nav paņēmis ausu bakstāmos kociņus. Reāla škrobe. Nāksies iztikt ar beisbola nūju. Meloč no prijatna. Muah...esam ceļā uz Varšavu. Novālēts 513 km. Netīšām pārplānojām maršrutu, bet rezultātā būsim ātrāk nākamajā čekpointā. Salonā diskusija par Uģa organizatoriskajiem gigadarbiem un kā tie visi ir palaisti vējā sakarā ar maršrutiņa pārplānojienu.
9:18 – pieņemts kolektīvs lēmums nobackupot datus – forum.calibra.lv pirmais upuris. Polijā mācībauto ir Fiat Punto, laikam ar korupcijas likumu noteikts. Un vienam no tiem „pirmais gāzes caurums neizdevās” – jokdari dullie... 

10:10 Bijām sūdā un neko nedabūjām ēst... Vecene jēdza tikai poliski. Labs darbiņš, kas padarīts. Nekas. Ģirts aizmiga.
11:00 – Ģirts tika pamodināts. Bijām vienā tankštellē, cerējām dabūt vēljoprojām kautko ēdamu nesekmīgi. Tikai poliski plus vēl ieraugot to iestādi ziloņa ēstgriba pat pārgāja. Neko gāžam tālāk, secinām, ka vajadzēja tomēr braukt par labākas klases šoseju, tad arī nejustos, kā Žans Klods Van Damme pēc zaudēta kikboksa mača, vai arī Brūss Villiss pēc neizglābtas cilvēces. Ģirts pamodināts bez jēgas.
12:52 – Izmaldījušies pa Varšavu, tā gan ir dumja pilsēta.. neko saprast... Tagad beidzot tikām uz riktīgā bānīša un lidojam uz Krakovu – vidējais ātrums nenokrīt zem 140 km/h, patīkami, esmu ticis dīvānā un atgūstu ik pa brīdim iepriekšējās divas naktis. Pirmais aliņš. Aaa... ja kas, ēduši vēl neesam. Man organisms jau sācis izmantot dabas dotās rezerves. Nav īsta tāda ēstgriba, bet neliels nogurums. Uģis ar Gintu tēlo lielceļu karaļus, jo redz samiem tagad ir Mercedesa.
13:54 – Beidzot esam atraduši kantori, kurā uz durvīm ir VISA, VISAELECTRON/, MASTERCARD, AMERICAN EXPRESS UN uzsveru vārdu UN saprot VISMAZ nedaudz eng/ru/de valodu. Tātad šādā trīsvalodu režīmā mēs kaut cik nokomunicējām un vienojāmies par trīs porcijām cūkg. Filejām ar frī, bez salātiem un lielu colu un gāzētu minerāli. Iekšā ir vēss, t.i .šinī ēstūzī, attiecīgi piebildīšu, ka pirms tam bijām kaut kādās 4 vietās, kur bija attiecīgi TIKAI divas problēmas – saprašanās interfeiss un norēķinu interfeiss.
14:28 – Noticis datu backups uz forum.calibra.lv nr 2. Labi paēduši, secinājuši, ka „lētā desiņa” t.i. trīs buļļi pierijās pa 6 Ls... opā, sēdus bijām, kad ieraudzījām rēķinu, pirms tam vēl cīnījāmies, kurš riskēs šādā nomalē ar savu kontu .. , bet nu pa smuko, zharons nenormālais – velk uz kādiem 30 grādi toč., dienvidi kā nekā...
18:00 – Biju šoferis, tamdēļ neliela pauze. Esam nonākuši netālu no Polijas Slovākijas robežas. Pa ceļam ievērtējām maksas bānīti. Labais, samaksā 13zl un gāz cik sirds un autosirds atļauj. Sajūtas labas. Stabils 160 km/h te pēkšņi jāatmet uz k-kādiem 100, gribas kāpt ārā un paskatīties kāpēc tik lēni jābrauc.  Bet nu esam sapratuši poļu tautiešu auto iegādes politiku šeit ir vai nu „koferīši” vai nu „mugursomiņas”. Koferīši labie, maziņi Fiat 126. Mugursomas kā jau mugursomas miniveni un visādi līdzīgi zvēri. Karsts, bet tāds savādāks - mazāks mitrums. Sākas kalnu celiņi ar kraujiņu vienā pusē un stāvu meža nogāzi otrā pusē, patīkams ekstrēmisms. Tatru kalnu masīvs attiecīgi ir sasniegts. Poļi ir reālie reklāmu fanāti, neredzēsi nevienu kilometru šosejas bez kādas reklāmas. Dažviet pat ir sabūvētas speciālas sienas gar šosejas malu, lai tik katrs SIA Kantor īpašnieks varētu piesist savu baneri. Džīzass.. Uzbraucām kalnā, aizspieda ausis. Nobraukti 1131 km.
Vakars – Esam ieklīduši kaut kur starp kalniem Slovākijā. Atradām foršu mazu pilsētiņu, ar diviem bankomātiem, trīs veikaliem un diviem hoteļiem un vienu ļoti sakarīgu ēstuvi, kur protams, neņem kartes t.i. visa, visa electron. Attiecīgi tika apcelts bankomāts un iehavots tūkstotis vietējās naudiņas. Paņemta istabiņa trīsvietīga ar maziņu TV, kuram neiet remote control, izlietni dušu, kurā kāreiz ir vieta vienai sasilušai kolas un vienai sasilušai viskija pudelei, kurām tek virsū ledusauksts ūdens. Attiecīgi tika pielemts novilkties lejā paprasīt bārā ledu. Gāju lejā un nobiedēju reception čiksu. Šamējā nobīšanās brīdī izkliedza kaut ko līdzīgu šādam zilbju salikumam „Chingathra suptra!!!” Nu par reception ir cits stāsts – attiecīgi pie ierašanās tiek pieprasītas pasītes, piefiksēti dati, bet adreses jāieraksta pašiem. Mana jaunā dzīvesvieta ir „Aizkraukle, Kakulācīšu ieleja 3 dzīv. 16.”, Gintam – Ludza, Pautu iela 1-8, Uģim – Talsi, Ozolu 7 – šitā gandrīz manas vecmuteres adrese, bet nu labi uzklups Talsu piensaimnieka direktoram. . Attiecīgi vakars iet uz beigām ar viskija un collas palīdzību. Rīt ceļamies un sākam day 02..









Day 02

8:39 – Labrīt! Esam izkorrājušies no viesnīcas, kur vakarā saka, ka kartes pieņem, bet no rīta nekas, protams, nestrādā!  Bet nu tas tā – 55 Eiro par trīsvietīgu numuriņu. Brokastis not included, braucam uz to ēstūzīti, kur vakariņojām – piebraukuši pie šamējā secinām, ka šeit ir plkst. 7:30, attiecīgi slēgts. Nu neko, laižam uz nākamo tuvāko pilsētu ar pirmo dienas mērķi atrast, kur paēst brokastis. Šauri, līkumaini kalnu ceļi, visādi giganti pa labi, pa kreisi – agrs rīts Tatru kalnu masīvā – skaisti.
9:13 – Nupat piespriedām, ka Annie Lenoxai ir radinieki Slovākijā, jo viņa ir pārāk biežs ciemiņš mūsu radžiņā. Kalnos ir viegli pārklausīties, dēļ aizspiestajām ausīm un retinātā gaisa, kas visu laiku izraisa žāvas.
9:48 – Esam atraduši dieva padusīti. Smuks ēdieniņš, lēts, bet nupat atnesa un izrādās, ka mazais...  Kalnu ielejiņa. Gaiss retināts, noteikti, ka vieglāk reibst..:  āa jā, Uģis lika uzrakstīt par „avārijas izraisītāju”. Tipa situation – kaut kādas ~5 mašīnas priekšā mums velk pa šauro kalnu štrāsīti. Normāla šeftīte, bet nu viens sadomā gāzt garām kaut kāds busiņa tipa pasākums. Bet no aizmugures viens bembis jau ieņēmis ātrumu, un laiž garām. Nu finālā tur busiņš pieskārās bembim un gandrīz abi izsmērējās gar kalna maliņām un sabira aizā.  Nošausminājāmies un braucām tālāk. Bet nu pēc pāris km ir ceļa remontiņš un luksafors. Attiecīgi bembja saturs sāka birt ārā un tuvoties nelaimīgajam busiņa šoferim, pāris asu vārdu apmaiņas, gandrīz dūru vicināšana, bmw apskate, bet mums smieklu lēkmes. Nu, tas tā īsumā. Jau esam smuki paēduši un varēsim gāzt tālāk cauri dieva padusītei. Nenāk prasīt naudu, mošk mūkam? 
10:50 – džeki teica, lai kaut ko uzrakstot, bet īsti nekas neirst. „re kā tas loca to sūdu...” Ā normāli norāvām maršrutiņu...neliels pavediens caur Bratislavu, agresīvās braukšanas stilā.... „eu kas tas???, sūds uz puļķa? Nē, tilts uz puļķa!!!” 
11:16 – normāl’ spogulīš pie stabiem pielikti, nav tā kā Latvijā meikapa spoguļi sakabināti....
11:38 – Piestājūm sēmušku rūpnīcā..  tb saulespuķu laukā, pierijāmies, pačurājām un braucam tālāk. Tapa skaidrs, no kuras valsts lielākoties nāk mūsu sēmuškas. Garšīgi.
11:48 - Normāli iespringuši uz saulespuķu audzēšanu, lauks pēc lauka.
12:05 – Ungārijas robeža bez piecām minūtēm, Ģirts izpildīja pašnāvības mēģinājumu uz dzelzceļa sliedītēm...
12:16 – Esam Ungārijā. Jocīgi uz robežas mūs pārbaudīja tikai slovaki, ungārus nemaz neredzējām. Zeme tāda līdzenāka, lai gan tālumā tik un tā lieli kalnu masīvi manāmi. Nākamais liselais čekpoints – Budapešta.
13:32 – Budapešta klāt. Ginta pirmais iespaids: „Vecie ikarusi vēl dudina!!!” Piekrītam viņam un turpinām iedziļināties šajā vecmodīgi modernajā pilsētā. Meklējam vecpilsētu. Gribam aliņu. HardRock cafē u.c. cienījamus obj. Manāms svaigāks autoparks. Opā... Slovākijā wifi principā nebija, dēļ viņu kalnainās vides, bet nu Budapešta pārspēj visu. Vienubrīd NetStumblerītis man uzrādīja 28 aktīvus AP – šausmas.ooo 42 jau..
14:50 – Staigājam pa Budapestu, meklējam, kur paēst. Retā vieta, kur ņem kartes. Piesēdām tagad vienā vietā kur ņem kartes, bet nav īsti ko ēst. Domājam, ka iesim prom. Biš iebrauzēs netu un tad jau gāzīs uz Pārdaugavu, tfuuu nu tipa paaris upei... 
15:29 Mūs pārsteidz tīrasiņu pērkona negaiss un nekas cits mums neatliek kā doties prom no Budepeštas. Tikko Ginčš iekrāsoja vienam vecajam bikses, sērfojot cauri peļķēm. Nu tas ir piz’’ šitā pateikt. Kārtējā maldīšanās ar zvērīgu satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Iekš to Bud’ kad uzlīst tas liet’ neko neva’ saprast no satiksmes noteikumiem viss pazūt zem peļķēm pat BUSZ
16:13 – Esam izbraukuši no Budapeštas, blakus bānītei normāls ēstūzis. Par 4000 naudiņām gaidām, kad pieliksim vēderiņu. Vismaz valsts normāla var komunicēt gn angļu gan vācu valodā, šis ēstūzis tikai vāciski „saprata”. Varēju atkal draugiem pierādīt savas 4 valodu prasmes.
17:11 – 190 km/h – viss, vairāk nekas.
17:27 – Esam pie garākā ezera Ungārijā toč, ja ne pat Eiropā. Ūģs teic: „Nu, šitas jau tā kā pie deviņgadīgas Talsos”. Tāks. Nupat izdomājām flatrate elektrību, beigās sapratām, ka neiespējami uztaisīt 330kV līnijām „zaglīti”
18:18 – Bijām piebraukuši pie tā ezeriņa, kuru pirms tam pieminēju. Nu.. boļše ņēkuda.. ūdens reālais piens. Cilvēku daudz pat ņemot vērā, ka tikai tagad beidzas darba diena. Nu, jāsaka godīgi dieva padusīte nr.2. Ungārietes principā nav ar mazāk krūtīm, Gints nupat piemetināja: „Vienai tur bi’ trīs pup”. Uģim ir vēlme piezvanīt Ernestam un paprasīt vai vecie krabji ir atveduši Mazdu, jocīgi, bet patiesi. Ghe...Wireless pilna pakaļa, nopietni, nupat apsēdos un notebuka. Gints pēc straujas bremzēšanas ieminējās neliela kakucīša nosaukumu „Fekāls!!” Uij.. nosmējāmies kārtīgi, gāja te runa par klaviatūras simbolu neatrašanu un klaviatūras izkārtojuma īpatnībām, kuras korelē ar kosmosa kuģa ietekmi uz ungāru urīnpūšļu spiedienu, te pēkšņi ķeizars Uģis izmeta frāzi: „Visu nakti dresēju pie kompja referātu un rīta agrumā brīnos kāpēc ar peli nevar izslēgt monitoru....”
20:03 – Tepat pie Horvātijas robežas. Norāvām vienā aplī nepareizi, un lai tiktu atpakaļ vajadzēja pa bāni kādus pacmit kilometrus prom tad caur ķieģeli uzlīst uz pilnīgi slēgtas, jaunas, tīras un tikai MUMS paredzētas bānītes. Un tas viss ar sarkano diodi auto panelī, kas signalizē par benzīna beigšanos
20:33 – Esam galamērķa valstī Horvātijā. Uzbraucām uz maksas bāņa (kartē tāda nav), vrlkam – galā Zagreba. Sinhroni šūpojam galvas pie Parisas Hiltones jaunā hīta.. Nākamā dziesma „I luv my Chik”
20:39 – Tunelis – radio zona nav – uz 100 drīkst, skaisti. O! Vēl viens tunelītis ~1 km. Ārā – 28 grādi, t.i. viss rādās uz digitāliem paneļiem virs autostrādes. Valsts reāli atkopusies pēdējos 10 gados. Smuka gan viņa, kalniņi tālumā atkal rēgojas. 1991. gadā karš. Līdz 94. gadam, tad t.i. 91.g sadalījās.
23:16 – meklējam Zagrebā viesnīcu – nenormāli dārgas, tagad ieraudzījām tālumā, kalnā kaut ko spīdīgu – maucam, kas tas ir nezinām.
23:38 – atradām.... tas bija to vērts, kratīties augšā pa šitajiem trakajiem kalnu ceļiem. Uzbraucām, bet tur riktīgās pilsdrupiņas, izgaismotas ar padsmit prožektoriem. Pieejam pie maliņas, bet tur............... Visa Zagreba pie kājām, visu pilsētu iespējams redzēt.. un tas viss naktī... super. Bija arī maksas binoklītis, 50 saņ, un lūri.. Ideāli.
2:51 – Meklējām Zagrebā viesnīcu, neko sakarīgu par mazām naudiņām neatradām, esam ārpus Zagrebas. Atradām viesnīceli par 40 latiem trīsvietīgu nr, divas zvaigznes. Besis. Viss.


Day 03

11:00 – Izkratāmies no viesnīcas, par kuru gribētos bilst pāris vārdus. Pirmkārt – kaka. Otrkārt – pa lēto. Treškārt – nekad nebiju iedomājies, ka kāds var iedomāties, ka ar diviem sviesta gabaliņiem un 20gramiem meža ogu marmelādes kāds var paēst. Un vēl tur ir karsts piens, pārsteidza, bet varbūt t.i. normāli šinī valstī? Kad piebraucām 2:00 naktī, mums jau bija vienalga, kur gulēt, bet cerīgi izskatījās tas, ka džeks pēc manu valodu noskaitījuma izvēlējās eng. Toties, kad sākām recepcijas procesu, sapratām, ka šams no eng zin tikai room, bed, trii stārs, tuu stārs, brekfest un passports here.
11:53 – Nupat skaisti paēdām normālas brokastis. 3.50 Ls ceļa malā, tantuks īsti nesaprata, cik, kas, kur. NO PAY AND GO AWAY (tā Gints izteicās pēc tantelez vaibstiem pēc 200 kunāru parādīšanas).
14:13 – Nupat izlīdām no ekskursijas pa kārtīgo alu, riktīgie stalaktīti stlagdīti,stalagmīti. Pa gigantisko. 4.50 Ls no sejas, grupā ar gidu. Uzdziedam biš tradicionālās horvātu šlāgerdziesmiņas, radio nekas cits neskan, mīļi. 
14:34 – Ceļa malā tūristu birojs. Savācāmies bukletus. Plitvicas ezeri tuvojas, nenormālie ūdenskritumi u.t.t. izskatās jau bukletos eleganti – 10 km vēl. Ar kaķa nepacietību gaidām.
19:10 – Esam izlīduši no tā ezeru nacionālā parka. Nu iespaidiņi ārprātīgie. Zilie ezeriņi ~10 gab kaskādes režīmā, nu tāda kārtīga trepīte ar ezeriem. Attiecīgi 4 stundu nevājā pastaidziņa pa kalniem, klintīm, alām, ūdenskritumiem. Nu, ja esat redzējuši filmu Laguna Beatch (L.DiCaprio), tur bija tā skaistā ieplacina ar jūriņu iekšā, te ir tādas uz katra soļa tikai tie ir ezeri. Bez vārdiem. Vienīgais nenormālais sviests ir tas, ka darbadienā t.i .otrdienā bija NENORMĀLI daudz tūristu, rindas pie kuģīšiem, rindas bufetē un rindas pie autobusiņiem. Tur, kur parkā tādas šaurākas vietas pāri kaut kādiem ūdenskritumiem vai kaut kur, kur ir kāds niekkalbis ir nostājies ar savu ūberkūlo Canon EOS 3932930239203920392093 reāli nobloķējas viss trafiks, par kitajoziem, Soprano famīlijām un „krabjiem” vispār nerunāsim. Bet nu sēdēt ūdenskritumam blakus ar dzidrā, vēsā, dabiski zilā ūdenī iemērcētām pēdām, kad gar viņām šeftējas ~50 asarīši, ir apčurāties vērts pasāciens. (O! Abi ērgļi mani atkal apd&rš ..   ) Pēc tām stindzinoši sajūsminošām un paralēli nenormāli dehidrējošām un nogurdinošām stundām, kuras pavadītas lagūnu parkā, velkamies ārā, pēdējos metros atraujamies no kārtīga pērkona negaisa.
19:45 – Iebraucam vienā simpātiskā restorāniņā (šito rakstot uzbraucam uz bānes, pa kuru ir gājis GUMBALL 3000 t.i. šogad), kurā paņēmām 1kg cuciņ, pus kg karpelīt, mixed salads, 1L minerālīti-still un atstājām 20 Ls/trīs bifeļi izbadējušies rozā.
20:45 – Attopamies, ka šodien nav nemaz A4 lapiņas, nu vot tā . Ceļa malās ir visu laiku mājiņas ar uzrakstiem ROOMS/ZIMMER/SOBOD attiecīgi nemaz nav šinī rajonā jāiespringst par viesnīcu uzmeklēšanu. Braucam uz Adrijas jūru, mērķis ir pilsēta Zadara (Zadar). Rīt Pagas sala (Pag), sala gara – 60km, un 5km plata, attiecīgi normāla desiņa. Kaut kas līdzīgs kaimiņu (LT) kāpiņai tikai sala, nu redzēs.
21:29 – Plāni mainās, Zadarelis nebūs, būs Splitiņa, t.i .ļoti daudz km vēl uz dienvidiem. Papildus plānu maiņai un magnētiskajām vētrām Mercedesa benzīna patēriņa uzrādītājam, izbaudījām pāris lidmašīnas pacelšanās vērtus ausu aizspiešanas pasākumus, kalni, kalni, kalni un vēlreiz kalni, man patīk... Ārus ausu aizspiešanai reālais kaifs ieķērās laižot cauri 5 kalnu tuneļu sērijai, kuri ved lejā uz krastu. Garākais bija 5 km. Sajūtas tā kā Stallones filmā it sevišķi tad, ka pa priekšu gāž kārtīgais Statoil tipa degvielas transportierītis.  Šitamējamajam visam vēl iedomājaties ideālu, sarkandebešu saulrietu paralēli... wiiiiiii.... bet tas viss, t.i .tie tuneļi un elpraujošās peizāžiņas pa labi un pa kreisi notiek uz maksas bānītes.
22:01 – piestājām bānītē tankštellē. Iepirkāmies, iztualetējāmies. Ārā sēdējām uz betona maliņas skatījāmies tik tikko nokritušo saulrietu un spriedelējām par tēmu „bānīte”. Tipa miljardi ieguldīti, bet no vienas mašīnas paņem tikai pāri eiro. Kur viņi tās naudas ņēmuši? ES taču nav! 10 gadi pēc kara un šitādas modernas autostrādes! Kad mums būs Ventspils – Rīga, ViaBaltica, Rīga – Daugavpils, Rīga – Liepāja? Kad mums karš beidzās? Mums ir ES. Labums? Iniciatīva kur? Nekas....DUSa darbiniekiem gan jokaini, jābrauc uz darbu klinšaina tuksneša vidū, un viņi apkalpo cilvēkus, kuriem ir kaut kas kopīgs – autostrādes iebraukšanas kartiņa. Autostrāde izbūvēta neapbižojot nevienu zemes īpašnieku, jo locās cauri klinšainiem kalniem un akmeņainiem tuksnešiem. Neredzēsiet šeit nevienu apdzīvotu vietu, nevienu privātmāju, nevienu dzīvnieku... Tu tik skudru nenomin – 150 km/h ārā 25.3 grādi, desmitos vakarā... bāre... Kat kas nenormāli tālienē debesīs ik pa brīdim iemirdzas daudzas sarkanas gaismiņas, it kā augsti ~20 gab torņi, nu, redzēs, kas tas būs. Heh.. izrādās viens no rajona lielākajiem kalniem nokrauts ar daudz torņiem, kuri signalizē par savu eksistenci lidmašīnām, izskatās eleganti.
22:23 – Depeche Mode.
22:31 – Uij.. šis ir ieraksta vērts. Nākam lejā no bānīša iekšā Šibeņikos, (Šibenik) Ginčš, mūsu lielais mīlnieks pēkšņi izķērc „Ēēēēēēē.... mauķel!!” Paralēli kliedzienam spiež lognolaiža podziņu, bet, kad esam saprāta attālumā no „mauķeles”, visi trīs korī secinām, ka tas ir normāls opapiņš šortos, kurš ar RIMI līdzīgu maisiņu nāk no savas fazendiņas uz mājiņām. Ņirdzām ~10 minas.
22:40 – sākam viesnīcas meklēšanu, attiecīgi arī WiFi.
23:22 – Mēģinājām tik vienā cietoksnī. Cietokšņi taču ir būvēti, lai tajos nevarētu tikt iekšā, ne? Nu, ja!  Mēģināsim rīt.
23:25 – Datu uploads uz serveriem, calibra.lv un draugiem.lv, kārtējais haļavnais wifi, protams.
23:48 – Nedaudz ārpus centra atradām kārtējo Zimmer piedāvājumu, 300 kn (lētā desiņa), par trīsvietīgu istabu vienā dzīvoklī, bet neviens cits tur nedzīvoja, tā kā mes vieni. Pēc tam izdomājam, ka jālaiž uz tālumā redzamu, apgaismoto pili, kalna galā. Aptuveni kādu gandrīz stundu cirkulējam pa „itālijas” šaurajām ieliņām, lielākoties atpakaļgaitā, un vislaik atrodamies rokas stiepiena attālumā no tās pils kalna galā, bet tā arī piebraukt neizdodas, pa ceļam mēģinām sakumicēt ceļa izstāstīšanu ar trīs vietējām uzņēmumu vadītājām, bet šīs neko vairāk par straight, hi, my name xxx un ciao nezin. Viss. Braucam atpakaļ, paņemam bišk viskiju, izlādējam bildes, un arlabunakti.


Dai 04

9:00 – Labrīt! Mostamies – aber krēsla šeit. Nevar saprast, kas notiekās. Izrādās, ka šitenās ir tās šaurās ieliņas, un augstas (nu max 4 stāvi) mājeles. Mēs esam pirmajā stāvā un līdz mūsu logiem pat saule neiespīd, patīkami, vēsāks, nekā vakar, kad pamodāmies viesnīcā ar sauli sejā. Bet dzīvot visu laiku krēslā? Hmmm..
Ar lielām gavilēm un aplausiem uzņemam faktu, ka esam aizmirsuši uzlādēt vakar fočiku. Idioti – viennozīmīgi, galvenais jau, protams, bija viskijs, B*JA&J
Visi izmazgā kulidžerus un krāmējam somas. Pa kluso notināmies, viss kārtībā 
11:18 – Piebeidzām brokastiņas, 3.40 Ls. Viņi hamburgeru saprot ar šķīvī divas ceptas, kreftīgas gaļas šķēles, frī, asa mērce un pāris sīpolu ripiņas. Sēžot kafūzī lādējam baterijas, nu redzēs cik salādējās. Esam ceļā uz Krkā (Krka) nacionālo parku, ūdenskritumi. Skaistie, zilie ūdeņi
11:30 – ieejam parkā.
14:46 – Iznācām no parka, uhhh... kārtējo iespaidu kaudzīte iegūta. Upes ūdenskritumu kaskāde ~6 līmeņos. Pa vienu sānu takas uz augšu, pāri un pa otru malu lejā 2h saule, ēna, balti tauriņi...Forši, ka te varēja iet peldēties, Plitvicas ezeros nevarēja. Nogurums spēcīgs. Izdzerti 3,5 litri ūdens. Bija labs viens gadījiens, braucām pie nacionālā parka iekšā stojankā un Gints uzprasīja tam onkam, kurš laida iekšā mašīnītes: „How You can go to the park?”  tagad laižam uz Splitu.
15:43 – Esam Splitā, par autostrādi 2.70 Ls.
16:09 – Mklējam Splitā, kur apstāties. Gribās pieēst 1/2dienas.. Jūras pilsēta, forša....
16:55 – Sēžam diezgan elitārā restorānā, kur gar kājām gandrīz skalojas Adrijas jūra, sajūtas neaprakstāmas, saulessargi ,vējš matos un garšīga lazaņja ar malto gaū un horvātu pastu. Whiiiii.... . Mani gudrie draugiem iegŗābās uz sausiem frī un grillētu vistu, grauž maizi klāt tākā krabji. 
17:45 – Visām mājām, daudzstāvenēm, privātajām ofisiem – ir žalūzijas vai slēģi.
17:50 – Beidzot redzēju to, ko gribēju redzēt – Liels kalns ar pāris klints elementiem, tā piekājē pilsēta pie jūras, kurā daudz lielu, resnu palmu ar kokosriekstiem.
18::07 – Pirmais Chrysler 300C, kuru redzam šeit. Un tas pats ir ārzemnieks.. 
19:!1 – Ceļā uz Dubrovņikiem (Dubrovnik) ieraudzījām pili, apstājāmies, izkāpām, samaksājām 1 Ls, uzrampāmies augšā – elpinieks aizrāvās uz minām piecām. Bnn Kūrortpilsēta pie jūras, daudzas mazas mājiņas sarkaniem jumtiem. Virs mums vēl kādus kilometrus stiepjas klintis, stāvas, graciozas, baltas un spēcīgas, dtepat blakus, blakus klintīm, starp kurām lokās maza upīte... Braucam tālāk – mērķis kanjons, nevar atrast....
19:24 – Vēl neesam atraduši, atmetam ar roku, savādāk Dubrovņikos būsim galīgā naktī. Viena no fascinējošām lietām, ko patreiz piedzīvojam ir serpentīns. Šie līkumainie ceļi, kas ved kalnos, kur jāgriež līkumos stūre līdz galam, un dažreiz pat jāieslēdz atpakaļgaita, lai varētu izgriezt līkumu. T.i 180 grādu līkumi.
20:30 – Nu, ja Jūs šito redzētu...... Ceļš uz Dubrovņikiem, piestājam pieturā, kur vienā pusē ir ceļš, aiz kura sākas 90 grādu stāva klints, un otrā pusē pieturai tikpat stāvus iet lejā, sēžam un „čurājam”.. Skats, nu, kā lai tā apraksta labāk, nemaz nezinu. Ir jūra, kurā redzamas daudzas salas, zila jūra... Kreisajā flangā aizstiepjas ~ kādi seši kalni, kurus redzam, katrs aiz katra. Katrs nākamais grūtāk saredzams, jo gaisā ir tāda tā kā dūmaka, uz to kalnu pleciem aizvijas celiņš, pa kuru tūlīt turpināsim savu dienvidniecisko atpūtu. Elpu aizraujoši, fascinējoši un ainaviski, savā ziņā sirdi plosoši, jo nezinām, kad kaut ko tādu atkal redzēsim. Viens otru nolamājam sirsnīgi atkal, par fotoaparāta bateriju neuzlādēšanu naktī. Bet mūs iepriecina fakts par to, ka mājupceļā brauksim atpakaļ pa šo pašu pasakaino ainavu zemi. Atminamies, ka mums ir telefoni ar foto lietām. Abi ar Gintu norēcamies par mūsu mazo nokijkaku foto kvalitātēm, bet Uģis uzdrošinās izvilkt savējo, nedaudz labāku tel. Un uzņem bildi, kas ir wallpapera cienīga, pārsūta to man, es uzlieku lielajam telefonam, kuram protams nav kamera, uz desktopa, un pārsūtu tālāk savai princesei un senčiem.
20:53 – Iebraucām bulciņbodē iepirkām mazo piciņu un kaut ko trīsstūrim līdzīgu ar gaļu.2 Ls, bet garšīgi. txt no Ginta gudrās mutes: „Jocīgi cilvēki, ieliek koferī motoru un brauc!”
21:34 – Dubrovņiki pagaidīs. Jūtamies kā JK (Jaunie Krievi), paēduši, apmierināti, un braucam gar pašu, pašu jūras malu, iedomājaties ielu, kur pilns ar cilvēkiem pastaigājas, peldas, sēž kafejnīcā malko ledus tēju vai spēlē badmintonu, vienā pusē sāļā Adrijas jūra, otrajā klintīs iebūvētas mājiņas, kafejnīcas, villas. Mēs ar Mercedes C230 logi vaļā, ieslēgts „elkonīšu režīms” un klausāmies VIAGRA (rus). T.i. nobraucām no šosejas, lai ieēstu un atradām kārtējo paradīzi zemes virsū, kur mājas varētu maksāt pāris miljonus, un zeme... āā, nē zeme gan nē, jo tādas te nav. „Karaļi”, nupat tā mūs nosauca Uģis. Lauriņ, brauc šurp, negribu atpakaļ....!! 
21:59 – Es Jums to nepateicu vēl, bet Slunj...  T.i. tāds mūsu veiksmes pavadītāj gariņš. Slunj ir visur, viņš ir ārā, iekšā, riepās, bākā, Uģim kabatā, un Gintam telefonā, dažreiz ir jāstāj nost, jo viens grib Slunj, lai paskatītos kartē ir jābūt Slunj, ja gribās padzerties tad jāmeklē Slunj, Slunj sagrauž mūzikas diskus, Slunj nepatīk angļu mūzika, nevajag pat jūlija, jo ir Slunj! Slunj ir mīļš. Slunj par karali!!!. Jūs jautāsiet, kas ir Slunj? Slunj ir pilsēta Horvātijas vidusdaļā. Kāpēc visur mums ir Slunj? Tāpēc, ka tas vārds ir skaists, šaušalīgs un viennozīmīgi smieklīgs. Es Jums novēlu Slunj. Ja brauksiet uz Horvātiju, domājiet jau Latvijā par Slunj, jums viņš iepatiksies. Varbūt Jums jau tagad patīk? Varat pasūtīt suvenīrus ar Slunj simboliku. Aizvedīsim Varbūt.
22:20 – Braucot un skatoties ārā pa logu uz bezgalīgi skaisto saulkriti Adrijas jūrā, plivinot matus puspavērtā loga vēja plūsmā, iedomājos pilnīgi citu lietu. Katru iepriekšējo vakaru (un tas tā būs visus turpmākos ceļojuma vakarus), kad ieejam savā viesnīcas istabā, pirmais ko meklējam ar acīm ir kārtīga duša, un pēc tam uzreiz ir elektrības kontakti un to skaits.  Dumji, ne?  Slunj! Lai neteiktu vairāk.
23:07 – Opā! Policija paņēma, ātrums, jostas, slunj. Prieki bija īsi. Tur kur atļauts 40 pieķēra mūs uz 74 km/h. Apdzīvota vieta. Sodi līdz 250 erio. Bazariņš un galu galā, 20 Eiro + 10 dolāri. Ca$h. Nevaram īsti saprast vai tie bija Horvātu vai Bosnijas poliči, jo esam uz robežas.
23:21 – izrādās, ka esam pabijuši arī Bosnijā-Herzogovinā. Patīkami. Un tie bija Bosnijas poliči.
0:09 – esam 12 km no Dubrovnik. Sākam meklēt zimmers, rooms. Nogurums, reālais.
0:41 – Numuriņš atrasts. Slunj jau ir apnicis..  22 Eiro no katra par numuriņu. Bez brokastīm. Braucam tagad uz Dubrovņikiem, naktī noteikti, ka pa smuko viss tas pasāciens. Ļoti nedaudz uzlādētas canona baterijas, varbūt pāris bildes sanāks.
0:48 – Beidzot, pusdienas brauciena rezultātā – Dubrovnik ir klāt, wiiiii... Tumsā izskatās vienkārši fantastiski, tilti, kalu ieliņas, jūra, izgaismotās jahtas un kuģi.. aij.... 2:30 - Aizvilkāmies uz centrālo vietu Dubrovņikos. No ārpuses tāds paliels cietoksnītis. Mans savos sirds dziļumos cerēja, ka būs taču ciet, vienos naktī, un varēsim smuki gāzt mājās čučēt, taču izrādās, ka nekā cietoksnī iekšā ir vesela pilsēta ar visiem tās elementiem, mājām tirgus laukumiem, baznīcām, skolām, veikaliem un protams šaurajām ieliņām. Fascinējoši, it sevišķi tumsā, kad vaļā ir tikai restorāni un krogi, tautas nenormāli daudz. Sanāk tā, ka ir viena pilsētas centrālā iela, un visas pārējās ejas/ielas ved uz viņu. Centrālās ielas galā ir liels rātslaukums un baznīcas, man liekas, ka bija divas. Un divi lieli zvanu torņi, viens vienā ielas galā, otrs otrā. Lai radītu Jums vīziju par sajūtām, likšu iedomāties mūsu veco, labo Vecrīgu sestdienas vakarā, un iedomājaties, ka viņa ir ar vairākām, šaurām ielām, kuras viena ar otru ir savienotas ar trepītēm. Bārs ir uz trepēm, visi sēž uz trepēm un tusē, dejas principā nav, varbūt kādā klubā, kur iekšā nebijām, un no āra neredzējām. Tie trepjklubi ir tikai tajās šaurajās ieliņās, lielajā ielā ir āra restorāni, kafejnīcas. Nopirkām saldējumu, kaut ko tik garšīgu un tik daudz par 50 santīmiem nebiju nekas ēdis. Rīt brauksim tur pa gaismu. Tad arī safotografēsim.
2:48 – Datu augšupielāde uz dzimtās zemes serveriem – calibra.lv un draugiem.lv. Ar labunakti.


Day 05

11:45 – Labrīt! Tikai tagad izvilkāmies no viesnīcas. Kārtīgi beidzot izgulējāmies. Braucam uz Dubrovnikiem, pa ceļam jāuzmeklē brokastu vieta. Ārā nenormālais karstums, varētu būt uz 35 – 37 grādiem. Saule, tveice, iespaidi. Mūsu viesnīca izrādījās ar elegantu skatu uz jūru un Dubrovnikiem, naktī to, protams, neredzējām. Nu, ir fotoaparāts uzlādēts, esam apmierināti, kā eži.
12:32 – Brokastis notiesātas. Omlete ar gaļu un sieru plus minerālis un balta kafijas – 3 Ls. Turpinām ceļu uz Dubrovņikiem. Tāda sajūta, ka te, t.i. Dubrovņikos visi tusē un neko citu nedara. Jūrmala, alus, vīns, bikini, peldēšana, sauļošanās...
12:42 – O! Cālīts bija... 
12:52 – Praktiski nav iespējams atrast vietu, kur apstāties. Visapmeklētākā pilsēta Horvātijā, tūristu skaita ziņā. Polnij pizdec podkrilsa, iemaucāmies stojankā, kas izrādījās 17 Ls 4 stundās. Izrādās Hilton viesnīcas stojanka. Maucam ārā, paldies dievam, čalītis saprotošs: „You changed your mind?”, mēs: „Yeah, of course!  ”
13:10 – vēl joprojām meklējam stāvvietu.. Atradām, bezmaksas, tikai nenormālais gabals jāiet, nekas. Iesim. Šaurās ieliņas forši. 15 min, ko iet, ja ne pat vairāk.
15:30 – Atgriezāmies no Dubrovņiku cietokšņa – pilsētas pilsētā. Nu, pa smuko. Izstaigājām, visi veikaliņi vaļā, suvenīri, saldējumi, krogi, bāri, saule. Vienīgā vieta, kur Horvātijā bija normālas sievietes, lai gan pilnīgi iespējams, ka tās bija iebraucējas.  Atkal pārliecināmies par to, ka Latvijā pabijušo ārzemnieku teksti, ka Latvijā ir smukākās daiļā dzimuma pārstāves, apstiprinās. Sapirkāmies suvenīriņus, paēdām saldējumu, pakaifojām, un slājām uz mašīnu atpakaļ.
15:57 – Ceļā uz ziemeļiem piestājam nopeldēties – beidzot.
17:34 – Īstenībā piestājām īstajā vietā. Tāda eleganta klints mala ar trepītēm, mūrētām sienām un maziem moliņiem, uz kuriem ideāli noklājas dvielītis, blakus noliekas tikko nopirkta, norasojusi minerālūdens pudelīte un kājas mirkst sāļi zilajā Adrijas jūras vannā. Nekādi jūras eži, nekādas smiltis, smuki, mazi, neasi akmentiņi, ar kuriem noklāta viss jūras dibens, ik pa brīdim garām paslīd kāda pāris miljonus vērta jahta vai kuteris, kur manāmas meitenes bez krūšturiem un džeki ar „teltīm”  Tam visam fonā kalni, salas un saule tādā augstumā plkst 17:00 kā pie mums 12:00 dienā pirms Jāņiem. Paradīze nr.X (skaits jau nojuka Ungārijā). Apsēsties uz jūras dibena, un birdināt saujām mazos akmentiņus uz savām kājām, tas ir slunj. 
17:59 – Opā, esam nodzīvojušies līdz tukšai bākai, un kalnu ceļos, benzīntanktu toč neir daudz. Beidzot ir tankštelle, bākā palikuši 8 litri. . Esam atpakaļ Bosnijā un Hercogovinā.  Uzmanāmies no poličiem.
18:19 – Parādiet man ziloni, apēdīšu. Cerams, ka drīz būs mūsu mīļā picu vietiņa. Mit fleish und kēze.
18:27 – Mums ir divi svētki. Pirmie ir nobraukti 3000km, nosvinējām tos katrs pasakot 3 reizes slunj. Un vēl mums ir ģimenes pieaugums Slunj ir piedzimis jaunākais brālītis - Sinj. Mums jau mašīnā sāk nepietikt vietas, no kaut kā nāksies atteikties, piemēram, mākslīgajām silikona krūtīm.
20:38 – Atgriezāmies tanī vietā, par kuru vakar jau rakstīju – vairākām klintīm vienu aiz otras, un katru blāvāku, par iepriekšējo. Beidzot to visu iemūžinājām. Aij... Sēdējām un sarēķinājām, ka no šis vietas līdz Dubrovņikeim braucām 3,5 stundas, t.i. 150 km, t.i. 50 km/h par šiem kalnu pleciem var pārvietoties maksimums.
22:29 – Esam atpakaļ pie tiem vēja ģeneratoriem kalnā, kuri naktī spīd ar sarkanām gaisinām, tagad tas vairs neizraisa nekādu ilgo sajūsmu...žēl, bet visi sirds dziļumos apzināmies, ka tomēr ir sācies mājupceļš. Lēnām ducinām pa bānīti uz 160 km/h, garām paskrien Audi, ~uz 230km/h, 2 min sods viņam par ātrumu.  Bijām nupat DUSā, nekāda viskiju izvēle, cerams, ka viņiem šeit nav alkohola iegādes laika ierobežojums. Pirms tam apspriedām to pašu vakardienas DUSa tēmu: valstis un to attīstība, secinājām, ka katoļu valstis ir rulzīgākas, nav tādas zagšanas un korupcijas, attiecībā pret mūsu daudzreliģiju valsti, kur katrs, kurš kaut ko kādam var izspiest, atņemt, nopārdot, to izmanto, lai gūtu savtīgu labumu. Tā mums līdz autostrādēm netikt. Atkal atminēsimies šos skaitļus 1991.gads. Latvija – neatkarība, Horvātija – karš. Kas ir sliktāks valstij? Protams, ka karš....
0:17 – Pakaļā pilnīgākajā. Labi, ka iebraucām DUSā, savādāk varbūt pat vairs nerakstītu. Piestājām nopirkām minerālīšus, un ieraudzījām, ka riepa pēkšņi sākusi laist gaisu, kas notiktu, ja mēs to neieraudzītu un turpinātu ceļu uz 160 km/h? Uzlikām rezerves riteni, bet izrādās, ka lietā diska skrūves, ir par garu. Attiecīgi secinām, ka mēs nevaram uzlikt rezerves riteni, papildus tam, bremžu diska divām vītnēm ir kirdik, jo iemocījām tās nepareizās skrūves. Sēžam un nesaprotam, ko darīt, bāne – tuksneša vidus. Labi, ka benzīntankā. Cilvēka smadzenes sāk strādāt pareizi tikai ekstremālās situācijās. Ieraudzīju tualetes, nu tās pārvedamās, plastmasa kastes, aizgāju, ieraudzīju, izdarījām, uzvarējām. Nedaudz izkomplektējām tualešu konstrukciju un no iegūtajām rezerves daļām izveidojām rezerves riteņa piestiprināšanas risinājumu, t.i. lieli uzgriežņi kalpo par šeibām tām skrūvēm, kuras ir par garu. Attiecīgi varam ar godu teikt, ka Mercedes patreiz pārvietojas ar tualetes rezerves daļām.  Bet vai mūsu ceļojums turpinās ierasto gaitu – vēl nezinām.
1:29 – Pareizi teicu, ka nezinām. Mašīna no vietas neizkustas. Tās divas skrūves, kuras izgājušas bremžu diskam cauri ir piespiedušās tur iekšā un neļauj ritenim kustēties. Ārā viņas dabūt nevar, tā vismaz uzskatām. Jau iepētam vietiņu un apspriežam, kur, kā celt telti, lai pārlaistu nakti tuksnesī. Kā jau minēju, cilvēka smadzenes visracionālāk sāk domāt ekstremālās situācijās. Arī šinī tas tā notika. Kā reiz, Gintam bija līdzi muciņu komplekts. Lēnā garā, pacietīgi mēs tās skrūves izļurkājām ārā. Apskādējām arī plastmasas WC autostrādes otrajā pusē. Papildus jau tā ekstrēmajām sajūtām un adrenalīna līmenim, papildus kaifu guvām ejot pāri 4 joslu autostrādei. Tiktāl viss OK. Braucam ar rezerves riteni, bet lēnām~ 50 km/h, jo viņš nav nobalansēts. Un nenormāli vibrē, kratās un velk uz vienu pusi. Kā mēs mazgājot rokas nospriedām ka šitas ir riktīgais SLUNJ. 
1:46 – Tuvojamies Zadarai. Patreiz primārais esot piedzerties, pēc tam izgulēties un sataisīt riteni, oriģinālo. Labi, ka rīt ir darbadiena, cerams, ka nebūs problēmas ar riepu servisu atrašanu.
2:40 – atradām viesnīcu, 3 zvaigznes – 55 Ls uz visiem 3 bifeļiem. Aiziet Jaegermeisterītis.


Day 06

11:01 – Labrīt! Esam pamodušies, paēduši taisāmie ārā no viesnīcas. Riktīgi sakarīga viesnīca, vienīgi kanalizācijas anomālijas novērojamas pēc 3 bifeļiem.  Vakar mūs patīkami pārsteidza reception vīriņs. Nākam iekša ar Gintu, prasām three beds. Šis tur sāk pa papīriem ņemties, meklēt cenas, pēkšņi ieraugām viņam uz galda prusaku! Šis tur kādu laiku vēl pa tiem papīriem ņemas un to lopiņu nepamana – domājām, nu moš kāds insektu kolekcionārs, reāli tusē vai kaut kā tmldz. Šis ierauga šamo un bišļķiņ tā tiš, tiš.. Mēs uztaisām dežūrsmaidiņu, nodomājam, kur nu esam iekūlušies, un saku „Is this a friend of Yours?”, šis atmet „I don’t want to kill him.” Jocīgi.
12:10 – Ritenis sataisīts. 8 Ls. Braucam uz Zadaras centru. Vakar tā apdomājām un nonācām pie secinājuma, ka Horvātijā nav putnu! Es piemēram redzējis esmu tikai pīles kādas 3, ezeru nacionālajā parkā un 1 kaiju Krk nacionālajā parkā. Funny, putni taču no mūsu platuma grādiem lido uz dienvidiem, bet tas ir ziemas sezionā, varbūt tad viņi ir šeit? 
14:33 – Iznācām no bohēmiskas pastaigas pa kārtējo „balto” vecpilsētu. Pilsētā visas ielas ir baltas, no balta marmora, arī celtnes, visas baznīcas, vecās ēkas tajā skaitā. Šaurās ieliņas, kafejnīciņas, āra restorāni, saldējumu bodes, kur kārtējo reizi par 50 santīmiem saēdāmies saldējumu veidos pēc sirds patikas. Viena iela mums it sevišķi iekrita sirdī. Viena ielas mala sastāv no liela, balta marmora mūra, bet otrā pusē sīki saldumu un saldējumu veikaliņi. Mūrim apakšdaļā ir tādi divi paaugstāki pakāpieni, uz kuriem ir ļoti ērti sēdēt. Pretējā veikaliņā iepirkām vietēji tradicionālās, maziņās bulciņas ar picas piegaršu, divus minerāļus un sēdējam uz marmora pakāpieniem malkojām atspirdzinošu ūdeni, baudījām saldumus un vērojām 5 metrus plato ielu un tās „iedīvotājus”, garāmgājējus. Un tā kādu 1/2stundu, ja ne vairāk. Kā jau zēni būdami, godīgi atzīsimies, ka skatījāmies uz meitenēm. Meitenes šeit tādas nu tādas. Pirms tam jau bijām noteikuši verdiktu Horvātietēm, bet nu šeit bija, bija gan krūtis, gan dupsīši, gan labi saglabājušās sievietes gados. Arī meitenēm te būtu ar ko aci papriecēt, jo tumšādainie, melnmatainie, sportiski būvētie latino stila žigolo te ir paprāvā vairumā. Bet tomēr pāri visam stāv latviešu meitenes un latviešu alus, jo šeit viņi toč nezin, ko nozīmē kārtīgs tumšais alus. Novēlām to visu uz jūras ūdeni un labo klimatu, tāpēc tas tā...  Satikām latviešus, jo no attāluma atpazinām standarta neapmierinātā latvieša dežūrteikumu, kad mobilais irr pie auss atvaļinājuma laikā: „Atvainojiet, man ir atvaļinājums, bl%^dj”
14:58 – Maza pussalas pilsētiņa – Nin. Atgādina ainu no seriāliem, tiem dienvidu. Upe, pāri marmora tilts, nelielā piekalnītē pāris mājiņas ar sarkaniem jumtiem, viss gaišs, tīrs, karsts. Saulē pavelk uz kādiem 45 – 50 grādiem. Ūdens patēriņš ir nevājais, mums uz trijiem iziet kaut kādi 10 litri dienā. Jūs zināt, kas ir cikādes? Tas ir kaut kas dzīvs, dzīvo krūmos vai kokos. Un zāģē, zāģē rītā, zāģē pa dienu, un zāģē arī naktī. Tie ir gigantiski sienāži.
15:14 – Laižam uz Pagas salu (Pag). Tā ir ļoti gara un ļoti šaura, nu redzēs..  Sāk gribēties ēst, Uģis ieminas: „Apēdam GPS?”
15:44 – Lienam iekšā Pagas salā, pa ceļam piestājām vienā peizāžiņas vietā, aiz sajūsmas apčurājāmies kolektīvi, safotografējāmies, sanāca viena vienkārši ideāla bilde, visi trīs atradāmies gaisā, t.i. palēkušies, un laižam tālāk. Tur kur apstājāmies, tāds tilts pāri dziļai aizai, kur lejā jūra, Labajā pusē redzama jūra, kurā ir sala, kas sastāv tikai no klintīm. Otrā pusē, miglā tīta klints grēda, kuru klāj skrajmežu sega. Kārtējā paradīzīte nr x+1
16:05 – Piestājām restorāniņā. Pasūtījām dežūrkomplektāciju, mixed grill, 1L still water and three coffes with milk. Uz piecīti pavelk atkal. Gaidām rezultātu, Sauļojam kājas, un veramies uz tuksnešainajām klintīm.
16:36 – Paēdām. Bija tā, kā pateicām apkalpotājai, „Thanks, it was excellent!!” Horvātu gaļas plates rullē!!!  Esmu piemirsis piebilst par horvātu kafijas kvalitāti – tā ir IDEĀLA. Protams izņēmums ir atejspodu viesnīcas. Kāda tā bija mums vienu nakti, pirmā, tepat Horvātijā, motelis un attiecīgi arī lētā desa.
18:20 – Uijj... bija fantastiskā pastaigā cauri Pagas pilsētai, galvenā pilsēta Pagas salā, pašsaprotami. Jūras līcis apvīts ar kalniem, liela skaista pludmale pilsētas vidū, Saule, nelielas vēsmiņas ik pa brīdim uzpūš. Elitāri, fantastiski.. un vispār man ir izbeigušies labie vārdi šinī ceļojumā. Izlemjam, ka jāņem tepat kaut kur viesnīca un jātaisa relakss. Šovakar jāatpūšas kārtīgā kūrortu pilsētā. Labi, ejam uz mašīnu, un meklējam viesnīcu. Tikko izgriežamies uz ielas, kur atstājām mašīnu, mums paveras burvīgs skats – Zils mersedess ar Latvijas reģistrācijas numuriem sāk mērot ceļu bez mums, uz auto evakuatora muguras.  Pa pilnu programmu – 80 Ls. Sačakarēja mums garīgo pa 100%. SLUNJ. Mēs palikām dusmīgi uz šo Pagas salu, un tad mēs aizbraucām prom. Kas būtu, ja mēs būtu piecēlušies no tā soliņa 2 minūtes vēlāk? Sajūtas būtu ļoti līdzīgas vakardienas autostrādes piedzīvojumiem. Nospriedām, ka mums šis ceļojums sāk palikt pārāk ekstrēms.
20:00 – izstāvējām sastrēgumu uz autostrādes, stunda apmēram, avārija kārtīga. Šamējie uz reiz elektroniskās
20:51 – Vibrāciju vadīti iebraucām tankštellē, pārbijušies jau skatījumies uz riepām, piespraudām gaisa mērītāju un secinājām, ka horvātu krutizjāns, kurš šorīt mums montēja riteni, tur ir iespiedis 3 atmosfēras vajadzīgo 2 vietā.
23:30 – Pirms pāris stundām ieradāmies pilsētā Senj. Pilsēta neliela, pie jūras, praktiski viss bāzējas uz ostu un ūdens bāzētiem biznesiem. Viena viesnīca. ~70 eiro par trīsvietīgu numuriņu. Izstaigājām galveno ielu, kā jau parasti šauriņš viss un ar savu romantisko piesitienu, par nelaimi nokavējām saulrietu. Paēdām kafūzī ar skatu uz tumšu jūru. ~3 Ls. Domājam iet uz molu, izklaidēt sevi un cilvēci, bet paskatoties uz blakus gultā guļošajiem, atraktīvajiem bifeļiem, izskatās, ka būs „eleganti jautrs vakars”. Lai gan pazīstot mūsu kompāniju, ir iespējams pat tuvāko stundu laikā nodibināt A/S kakulācīši.
23:49 – Paliekam viesnīcā bez elektrības, Superīgi kūlīgi. Ghe...  Tas ir sliktais slunj. Taisāmies uz moliņu.
0:59 – Atgriezāmies no pilsētas, sākās storms. Riktīgā vētra. Vējš visus pilsētas maisiņus ceļ gaisām un jūru krata kā mazu ezīti. Skaisti, iespaidīgi, fascinējoši. Nogaidījām vētras beigas, gājām ārā skatīt lietas. Pa jūras virsmu mētājas kuģu daļas, dažas jaunas jahtas, kuras nebija nodrošinātas pret vētrām sasistas pret molu. Pilnas ielas ar jūras ežiem, dzestri silts ar pievienoto vērtību gaisā, sīksīkiem sāļiem ūdens pilieniņiem.
4.30 – Ar Gintu atgriezāmies no Senj ieņemšanas. Uģis čuč.


Day 07

11:08 – Esam ārā no Senj. Gribu nedaudz izteikties par vienīgo viesnīcu iekš šīs pilsētas. Numuriņš mums katram izmaksāja 18 Ls. Bez kondicioniera un gulēšana notiek gandrīz uz ielas plus vēl smird kaut kas tur. Pirmais iespaids jau tas, ka logu atverot var sasist ārpusē stāvošajai mašīnai lukturus. Stulbi, ja logs vaļā, tad visi, kas iet garām piedalās tavā dienasgrāmatas rakstīšanas procesā. Protams, nerunājot par dušā iešanu u.t.t. Attiecīgi blakām iet iela, kas ir centrālā un katru mašīnu dzirdam un jūtam atbalsojoties mūsu nogurušajās galvās. Karstums nenormālākais naktī. Esmu gulējis tik daudz cik ir trīs reiz tas laiks cik ātri aukstā dušā iegājis cilvēks, neslaucījies un iekritis gultā sasilst līdz šim marazmātiskajam klimatam naktī.
11:17 – redzējām kā koferītis ved dīvāniņu, jocīgi. Esam ceļā uz Rijaku, pilsētu, kuru mums ieteica arī JailzZz
13:33 – pa ceļam ierāvām Krk salā. Tur nekas nenotiek, nebija vērts maksāt 3 Ls, par uzbraukšanu uz salas. Atkal gandrīz līdz evakuatora pasākumam.
16:44 – Pirms divām stundām sagribējās pelst. Un attiecīgi sanāk arī atvadīties no zilās Adrijas jūras. Nobraucām vienā piekrastes pilsētā. Ja man būtu jādod vārds tai pludmalei, kurā mēs bijām, tad es viņu nosauktu par „Elpojošo akmeņu pludmali”. Tas bija tā jokaini, sēžam uz klints malas vērojam horvātietes, un zem kājām klints pūš un elso. Tur sanāk tā, zem klints skalojas ūdens, attiecīgi, kad nāk lielāks vilnis tad apakšā saspiežas gaiss un attiecīgi saspiestais gaiss mēģina tikt ārā pa jebkādu spraudziņu klintī. Izklausās ērmīgi – akmeņi elpo. Peldoties ieklausoties ūdens skaņās visu laiku dzirdami sprakšķi, izsecinājām, ka ūdens noteikti ar savu spēku kustina akmeņus, lielus un mazus, tie kustoties sitas viens pret otru un rada tādu kā elektrības sprakšķēšanu. T.i., ja atminaties bērnībā peldoties, kad kāds zem ūdens sasit kopā divus akmeņus ir tāda skaņa, nu tad šeit ir tas pats tikai mazāki un ļoti daudz sprakšķu vienlaicīgi.
16:53 – Iebraucam Rijekā, secinām, ka mums jau šī valsts ir līdz kaklam. Un lienam augšā uz autostrādes, lai ieietu finiša taisnē.
20:10 – Esam jau aiz Zagrebas, ceļā uz Horvātijas – Ungārijas robežu. Uz autostrādēm nenormālie sastrēgumi. Pirmo stāvējām kaut kādas 30 minūtes. Šis izskatās būs kreftīgāks. Nevaram izlemt, kur pārlaist nakti, Horvātijā vai vilkt pāri uz Ungāriju. Sastrēgumā praktiski nav neviena horvātu autiņa, attiecīgi secinām, ka robežā būs ļoti līdzīgs skats, kā patreiz sastrēgumā. Ainavas mainījušās, nost no jūras daba palikusi mierīgāka tālumā kaut kādi kalneļi, kas principā vairs neizraisa nekādas „teltis”. Silts patīkami tāds. Nav ne karsts, bik ar mākonīšiem, laižam bez kondiškas, ar vāļā logiem – ausis vējā plīvo brīvi. Pārdomājām, un uz Slunj nebrauksim  tā kā faniem suvenīrus neredzēts. Nesolījām.  Šodien galīgi mazais tekstiņš sanācis, jo praktiski lielāko daļu pavadām ceļā.
22:06 – Esam netālu no Horvātijas Ungārijas robežas. Paņēmām ROOM – 45 Ls. Kaut kāda baroka pilsēta baigā - Varazdinā. Brauksim ievērtēt. Pēdējā diena šinī valstī, vajadzētu parādīt, kur vēži ziemo.  Rīt celsimies un gāzīsim tālāk, plānots pieveikt Ungāriju, un Slovākiju.. Horvāti māk cept, t.i. toč. Visādas bulciņas, piciņas, strūdzelītes u.t.t.
22:37 – Liekam datus uz serveriem, haljavnais wireless, protams.. muajhahahahahahaaaaaaa evil.. 

Day 08

10:30 – Izbraucam no viesnīcas. Iebraucam lielveikalā sapērkamies pudeles, lai radiem un draugiem Latvijā kāds prieciņš.
12:11 – „Welcome to Hungary” šādu SMS saņemam. T.i., esam Ungārijā. Nedaudz līst lietus, iegāžam aiz robežas tūlīt benzīnu par aptuveni 14 000 naudiņām ;) Nav jau īsti ko vairs rakstīt, šurp braucot bija tāds „emociju smirdonis” (kopīraits - Uģis), tagad – nekā.
13:24 – Esam pie tā Boloton ezera, kur bijām šurpraucot, atradām bānīti, lienam virsū. Drīz Budapešta.
14:14 – Jau tuvāk Budapeštai. Kas ir „E”? T.i., redzējām pāris tādas mašīnas ar EU numuriem? Varianti? Nevarējām izdomāt. Cepums tam, kurš pateiks pareizo atbildi.
14:33 – Budapešta. Maucam cauri bez pieturām. Te uz asfalta ir rakstīts BUSZ. ;)
15:08 – izmaldījāmies no Budapeštas
16:18 – Iebraucam Slovākijā.
17:03 – Iebrauksim Zvolen. Gribās ēst, nāksies paēst.
17:30 – Piestājām paēst, izrādās smuka pilsēta.
18:11 – Paēdām, velkam tālāk, pārdomājam iespēju maukt iekšā Polijā un gulēt tur, bet vārds Polija mūs tomēr bremzē.
18:30 – Konkursa jautājums: „Kurš mīl Emīlu?”
19:04 – Biju pārliecināts, ka navigācija strādā visur, kur ir ceļš – nestrādā – Slovākijas beigu daļā, kur ceļš vijas gar kalnu piekājēm.
20:15 – Ievērtējām kā mūķenes minas ar vello pa kalnu augšup, lakatiem plīvojot. Fun... ;), Ievērtējām anekdoti par „Ka nav, ta nav”
20:48 – Ierodamies Polijā. Pirms robežas šķērsošanas iztērējām atlikušās naudiņas, sanāca 7 litri benzīns, viens tiešām garšīgs aliņš (Kelt, gaišais ar kruto korķīti) un viens Twix’ņš. Attiecīgi esam pielēmuši, ka gulēsim Polijā, Savādāk rīt būs baigais garais vīlējiens, šodien līdz tumsai vālējam, tad meklējam hotel. The sun is gonna keep on shinin’. Everything gonna be all right! :
21:00 – Lido divi nēģeri, viens zaļš, otrs trešdien. Tas tā, smaida uzturēšanai vajadzēja sakomponēt. Ievērojām, ka Kelt alum neir uzrakstīts cik šams spēcīgs, un kandžas pudelēm arī neesot, tā Uģis vai arī Gints.. neatminos, negribas prasīt, sāks kliegt... ;) esam viens otram noriebušies jau līdz kaklam, man tā liekas vismaz, jo kaut kādas dzīvības pazīmes tiek izrādītas tikai tad, kad ir vai nu pa karstu, pa aukstu, vai arī ja gribās čurāt vai vairāk un vai arī kaut kas ir vai nav ar mūziku kārtībā. Aktivitāte lielāka novērojama tad, kad ar mūziku viss ir kārtībā – sākas dejas, lāzeršovi, fanu kliedzieni un ziedi uz skatuves.
22:01 – Velkam garām Krakovai. Sākam domāt par viesnīcas apmeklējumu, papildus tam ir vēlme apēst ziloni.
22:58 – Rīmas!!! Standarta bānītes ēdiens, eļļā iemests gaļas klucis ar frī un kečupu.
23:17 – ABBA – Fernando – pilnā balsī izķērcam piedziedājumu, blakus braucošais fūres šoferis jau sāka vicināt beisboleni.
1:24 – Atradām hoteli, saucās Grant, nenormāli glauns, bet pa lēto, blakus banei. 52 eiro.


Day 09

10:00 – Izvelkam no viesnīcas, bez brokastīm. Ātrāk, ātrāk, ātrāk.. liels ceļa klucis vēl priekšā. Šoreiz bez kanalozācijas anomālijām, bet toties ar dušas anomālijām. ;) Viesnīca bija Czestochowā, virzienā no Katovicas uz Varšavu, labajā pusē. 52 Eiras.
12:37 – Esam pie Varšavas. Sastrēgums, netiekam iekšā, lai tiktu cauri.
13:34 – Izskatās, ka beidzot esam tikuši ārā no Varšavas.
19:06 – Inside Lietuva. Peizāža rullē. Chiksas nav... kaut kas te nebuus...
lukashenko oil tiek izskanēts .....
21:40 – Neko negribās.,.. pat brūnaļu (apskates objekts)
22:07 – Latvija.

Kam piemērots: Road trip number 1

Komentāri (2)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!
labs gan!
12.09.2007. plkst. 18:19
FFF
Labs stāsts !
07.09.2007. plkst. 17:24

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies

Translate

Šodien

2019. gada 22. oktobrī Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Interesanti fakti

Singapūrā ir aizliegtas košļājamās gumijas, jo tās „apkaunojot vidi, kas ir brīva no netīrumiem”

Pasākumi

Laika rezervuārs. Nele Zirnīte. Personālizstāde

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē (K.Valdemāra ielā 10a, Rīgā) no 2009.gada 11.jūlija līdz 16.augustam būs skatāma mākslinieces Neles Zirnītes personālizstāde Laika rezervuārs....