Kristīne Virsnīte jau gadu neapmeklē naktsklubus

Kristīne Virsnīte jau gadu neapmeklē naktsklubus

Kas ir Kristīne Virsnīte, tas vairs nevienam nav jāskaidro. Aktīvā raidījumu un pasākumu vadītāja mūs nu jau vairākus gadus priece ar savu nebeidzamo labās energijas starojumu Latvijas Eirovīzijas atlasēs.

Un tā kā Kristīne darbojas izklaides jomā, un darbojas ļoti aktīvi – IrLaiks ar Kristīni runā tieši par izklaidi viņas dzīvē!

-    Izklaide, šķiet, ir bezgalīgs jēdziens, jo katram ir sava šī termina definīcija. Sakiet, kas Jums ir tā īstā un labākā izklaide nedēļas nogalei?

-    Esmu par nedēļas nogalēm ārpus Rīgas. Ziemā gan mazāk izdodas kaut kur aizbraukt, patiesībā, nav nemaz vēlēšanās, ja aiz loga šogad pārsvarā biuši nenosakāmi laika apstākļi – ne īsti ziema, ne rudens. Bet tiklīdz pienāk pavasaris, mājās vairs neesmu noturama. Nav svarīgi, kurā virzienā doties, galvenais, ka tikai pie dabas.

-    Un kā ar ceļojumiem? Parasti vasara ir karstākais atvaļinājumu laiks, liela daļa cilvēku dodas kaut kur ārpus mūsu valsts robežām, kā ir ar Jums?

-    Vasara noteikti jāpavada Latvijā, vēlā rudenī vai ziemā – tad var doties meklēt kādu siltāku vietiņu.

-    Vai bez izklaidēm pie dabas krūts, ir arī kādas iecienītas izklaides vietas, kur ir patīkami aiziet izklaidēties ar draugiem vai vienkārši atpūsties no ikdienas? Varbūt ir kas īpaši mīļš, ko varētu ieteikt arī citiem?

-    Izklaides vietu noteikti nevarēšu ieteikt, jo jau vairāk kā gadu neesmu bijusi nevienā Rīgas naktsklubā. Vairs nespēju iedomāties sestdienas nakti palaist vējā kaut kur dejojot, bet svētdienu pavadīt gultā mēģinot atjēgties no vētrainās nedēļas nogales. Esmu iemācījusies novērtēt savu brīvo laiku, to labprāt izmantoju esot kopā ar vīru, lai ir sajūta, ka esam atpūtušies un atkal visu nedēļu varam strādāt. Tomēr labprāt dodamies vakariņot ārpus mājas. Ļoti patīk Austrumu virtuve. Restorāns „Honkonga” Kr. Valdemāra ielā ir viens no iecienītākajiem, nekad vēl neesmu vīlusies ēdiena izvēlē. Ļoti garšīgi var paēst „EVO Bārā” Lielirbes ielā, patīkama atmosfēra un pieņemamas cenas. Jaunatklājums man, lai gan šī vieta ir atvērta jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, ir restorāns „Aragats” Miera ielā. Šeit var baudīt lielisku Kaukāza virtuvi un īpašu gaisotni.

-    Vētrainas nedēļas nogales, iespējams, ne tikai klubos? Kas ir trakākais, ko nācies pamēģināt izklaides jomā?

-    Trakākais laikam bija lidot ar paraplānu. Es ļoti baidījos no augstuma, patiesībā, joprojām baidos, bet vairs ne tik ļoti. Par šūpošanos arī neesmu sajūsmā, jūras slimība mani mēdz piemeklēt, braucot ar kuģi.

-    Un kādi bija iespaidi? Kā patika?

-    Patika. Lidojums ar paraplānu ir neaizmirstams, neaprakstāma brīvības sajūta – apkārt tikai jūra, šķita, ka mani neskar nekas, kas atrodas uz zemes.

-    Ja šobrīd jāizvēlas piektdienas vakara variants – Jūs vislabāk izvēlaties mieru un klusumu?

-    Mierīga pasēdēšana mājās šobrīd šķiet interesantāka, varbūt kādu dienu atkal vēlēšos lēkāt tusiņā, bet pagaidām nē. Mans interesantākais sarunu biedrs un labākā kompānija ir vīrs, divatā pavadām lielāko daļu brīvā laika, vienkārši saskan. Ciemos atnāk arī draugi – skatāmies ceļojumu bildes, dzeram tēju vai vīnu. Esam rīkojuši kulinārijas paraugdemonstrējumu dienu – katra draugu ģimene gatavoja savu firmas ēdienu – vieni vārīja laša zupu, otri gatavoja suši, mēs cepām kūku. Nav vajadzīgs klubs, skaļa mūzika un milzīgs cilvēku pūlis, lai būtu interesanti. Viss ir atkarīgs no izdomas un vēlēšanās labi pavadīt laiku. Par garlaicību sūdzēties nevaru.

-    Starp filmēšanām un straujo ikdienu, sakiet, vai Jūs esat iecienījusi ari kādu aktīvās atpūtas veidu? Varbūt, braucot piknikos, vai izbaudot dabu vasarās vai ziemās ir kas tāds, ko varētu uzskatīt par sev tīkamāko aktīvās atpūtas veidu?

-    Šogad pirmo reizi devos uz lielajiem kalniem – Alpiem, pasakaini skaisti, nekad sniegs man nebija sagādājis tādu prieku, ja nu vienīgi bērnībā. Līdz šim nespēju iedomāties sevi ne uz slēpēm, ne uz sniega dēļa, tas šķita pārāk bīstami. Manas domas strauji mainījās, nonākot uz kalna laba instruktora pavadībā. Iesācējiem iesaku izmantot instruktora pakalpojumus, lai iemīlētu šo sporta veidu, jo sākums nebūt nav viegls. Lai arī otrajā dienā salauzu roku, esmu pārliecināta, ka nākamgad atkal būšu uz kalna. Vasarā ceļoju pa Latviju. Kopš iegādājāmies telti, esam atklājuši, ka tā ir labākā atpūta – vienkārši braukt, pārlaist nakti kaut kur brīvā dabā, no rīta pamosties un brokastot ezera krastā.

-    Vai to varētu nosaukt arī par hobiju? Vai arī ir, kas cits, ko par tādu varētu dēvēt?

-    Markas es nekrāju, pildspalvas arī nē. Vai ceļošanu drīkst saukt par hobiju?

-    Jā, protams! Domāju, ka daudziem ceļošana ir hobiju topā.

-    Labprāt to daru, jūtos labi esot kustībā. Pavisam nesen atgriezos no kalniem, bet jau atkal domāju par nākamo braucienu. Vienmēr prieks redzēt ar dzīvi apmierinātus, atvērtus un smaidošus cilvēkus. Pie mums cilvēki ir sadrūmuši, pietrūkst latviešiem saules gaismas! Arī sevī nereti pieķeru sajūtu, ka esmu sagurusi tikai tāpēc, ka laiks ir apmācies un nespīd saule. Man būtu grūti dzīvot četrās sienās, neredzot pasauli, nesaņemot pozitīvi lādētu enerģiju!

-    Kas ir tas, kas, Jūsuprāt, Jums sanāk vislabāk?

-    Sadzirdēt cilvēkus! Bez šīs īpašības es nevarētu strādāt ar pusaudžiem. Tā ir ļoti specifiska auditorija, kurai nepieciešama liela uzmanība, viņiem nav iespējams samelot un iestāstīt, ka nāks labāki laiki un viss mainīsies. Pusaudži ir zinātkāri un dzīvesprieka pilni, viņos vienkārši ir jāieklausās un tad nešķitīs, ka viņus nekas nespēj aizraut.

-    Ja reiz runājam par darbu ar pusaudžiem, pastāstāt, lūdzu, kāda ir Jūsu ikdiena?

-    Šobrīd mans darba laiks ir tā sakārtots, ka varu atļauties no rīta izgulēties. Nekur nesteidzos un nav sajūtas, ka kaut ko kavētu. Kādreiz dzīvoju milzīgā steigā, strādāju garas darba stundas, biju pārgurusi, īgna un viegli aizkaitināma, darbs, kuru darīju, vairs neradīja prieku. Arī tagad vēlos atrasties pārmaiņās un augt, bet patīkamu sajūtu vadīta, nevis laužot sevi. Starp savu ikdienu un rutīnu nevaru likt vienlīdzības zīmi, vismaz pagaidām.

-    Jūs vadāt Eirovīziju, Semu, vēl dažādus pasākumus – kā tas ir? Vai to uztverat tikai kā darbu vai arī kā izklaidi?

-    Ir vienmēr patīkami, ja darbs spēj arī izklaidēt. Lai arī nopietni uztveru to, ko daru, tomēr nemēģinu ar nopietnību pārspīlēt, jo izklaides sfērā grūti strādāt, ja esi iekalts rāmjos. Pirmkārt, man pašai ir jābūt apmierinātai ar savu darbu, lai skatītājam sagādātu patīkamu vakaru. Jā, es labi pavadu laiku, bet vienmēr atceros, ka strādāju.

-    Kas šo pasākumu un raidījumu vadīšanā, jūsu darbā, ir pats interesantākais?

-    Iespēja izmantot mirkli – tiešraide. Apziņa, ka ir dots viens mēģinājums , lai pateiktu un izdarītu. Ļoti patīkami, ir saņemt atgriezenisko saiti ar skatītāju – smaids, aplausi, ovācijas. Lai tas notiktu, vadītājam ir jābūt ne tikai spējīgam tehniski atražot tekstus, bet tos izlaist caur sevi, izgaismot, radīt siltumu un vēlmi pasmaidīt. Interesanti ir būt dzīvam cilvēkam, nevis runājošai plastmasas galvai.

-    Kādas ir izjūtas vadot Eirovīziju, kad ir zināms, ka teju visa Latvija skatās? Vai ir uztraukums?

-    Uztraukums ir, bet tikai pirmajā mirklī, pirms esmu ieraudzījusi skatītājus zālē un pateikusi labvakar. Bez uztraukuma neiztikt, ja nedreb sirds, tas liecina par rutīnas klātesamību. Kādreiz LTV strādāja jauns un ekspresīvs operators, kurš reiz man raidījuma laikā aizrādīja – nerauc pieri, tūkstoši skatās! Biju tikko sākusi strādāt televīzijā un nebiju vēl to apjautusi. Tagad es ļoti ceru, ka tūkstoši skatās, tas liek man saņemties un strādāt ar pilnu atdevi.

-    Un tā kā vadāt Eirovīzju Latvijā, strādājat ar milzīgu atdevi – vai esat arī īstena tās fane?

-    Noteikti par fani es sevi saukt nevaru, bet neesmu arī no tiem cilvēkiem, kuri šausminās par šo pasākumu. Eirovīzija ir pasākums, kuru vērojot aizmirsties, just līdzi un atbalstīt savu favorītu, ja tāds ir. Tā nepretendē uz lielās mākslas nosaukumu, tāpēc nav jākrīt panikā un jāsauc par katastrofu fakts, ja nacionālajā atlasē uzvar kāds, kurš ar īpaši labu dziedāšanas prasmi neizceļas. Uzvara Lielajā Eirovīzijā mums reiz ir atnesusi iespēju savu valsti parādīt no labās puses, piesaistīt tūristu uzmanību un pierādīt, ka arī latvieši spēj izveidot labu šovu, par kuru priecājās visa Eiropa.

-    Varbūt ir atmiņā palicis kāds kuriozs no kādas filmēšanas?

-    Šis jautājums manī vienmēr izraisa smaidu, jo pat nezinu, ko īsti atbildēt. Kas vienam kuriozs, citam traģēdija. Ir gadījies, ka no krēsla raidījuma laikā nokrīt operators, pēkšņi uznākuši neapturami smiekli, ir bijušas dažādas pārteikšanās, kuras radījušas divdomīgas situācijas, bet nekas tāds, lai par to rakstītu grāmatu vēl nav atgadījies.

Sakot lielu paldies un vēlot Kristīnei veiksmi un panākumus arī turpmāk, IrLaiks novēl arī jums visu darīt no sirds – sanāks!

Foto: Māris Lapiņš

Komentāri (4)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!
Pareizi dara, ka neapmeklee naktsklubus!
07.08.2008. plkst. 11:28
laikam jau tads vecums, kad uz klubiem vairs tik loti nevelk, ir jau savu laiku iztrakota katra nedelas nogale Vecrigas klubos
03.08.2008. plkst. 17:03
Es ari labak dodu prieksroku pasedesanai draugu loka
03.08.2008. plkst. 17:02
Mani nu jau kādus 2 gadus nevelk uz naktsklubiem, kaut gan pirms tam (kā Kristīne intervijā jau minēja) gandrīz visas brīvdienas klubs - nākamā diena... Es tagad labāk ar draugiem pasēžu un papļāpāju par svarīgām un pilnīgi nenopietnām tēmām:)
30.07.2008. plkst. 10:35

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies


Translate

Šodien

2017. gada 18. oktobrī Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Izsaki viedokli

Vai Tu vēlies, lai sadaļa "Iegūsti ideālu figūru" tiktu atstāta arī pēc konkursa beigām?

Interesanti fakti

Uz McDonald’s Bic Mac maizītes ir vidēji 178 sezama sēkliņas

Pasākumi

"doremi.lv TOP 10" – Latviešu radio ēterā

Svētdien, 11. janvārī plkst. 11.00 Latviešu radio (96,8Mhz frekvencē) sāks skanēt raidījums ‘Doremi.lv Top 10’. Raidījums šajā laikā turpmāk būs dzirdams ik nedēļu, tā vadītājs...