Ivars Auziņš - par to, kā iemācīties 100 lapas teksta un aizmigušiem aktieriem grimmētavā

Ivars Auziņš - par to, kā iemācīties 100 lapas teksta un aizmigušiem aktieriem grimmētavā

Ivars Auziņš ir viens no mūsu, latviešu, talantīgajiem aktieriem, ar ko mēs varam lepoties. Kopš 1993.gada Ivars jau ir Dailes teātra aktieris un ir spēlējis pat Romeo – diženo, skaisto mīlnieku. IrLaiks.lv ar Ivaru šoreiz par izklaidi, aktīvo atpūtu teātri un trakiem kurioziem tajā. 

-    Kas, Jūsuprāt, ir patiesi laba izklaide?

-    Es domāju, ka katrs ar šo vārdu salikumu saprot kaut ko citu un ne viss, kas der, piemēram, man – tev vai kādam citam ir laba izklaide. Personīgi man laba izklaide ir tad, kad es esmu kārtīgi izsmējies, tā var būt arī kā runas veids. Izklaide var būt arī sports, uzturēšanās svaigā gaisā, slēpošana, piemēram – jebkas. Galvenā izklaides sastāvdaļa, manuprāt, tomēr ir cilvēki. Man vienam pašam saturīgi izklaidēties... hmmm... šad tad varbūt sanāk, bet reti. Es domāju, ka cilvēki ir atslēga uz to, lai tas, ko mēs saucam par izklaidi būtu labs. Bet gribētos gan arī teikt, ka arī šāda izklaides definīcija nederēs visiem, jo citam varbūt labākā izklaide ir, piemēram, vienam pašam kāpt kalnos. Man tas neder, es esmu ļoti sabiedrisks, varbūt reizēm pat jāsaka „diemžēl” ļoti sabiedrisks, bet tā nu tas ir.

-    Tad varbūt Jums ir arī kāda īpaši iecienīta izklaides vieta, kur aiziet savā draugu kompānijā, ko līdz ar to varētu ieteikt arī citiem apmeklēt?

-    Ar iecienītajām vietām ir tā, ka tās ir bijušas pirms kādiem dažiem gadiem, jo tās dikti mainās. Ar izklaides vietām ir tas pats princips kā ar izklaidi kopumā, jo parasti viss iziet uz kādu konkrētu cilvēku un atkal svarīgi ir tas, lai būtu apkārt īstie cilvēki – savējie. Bieži vien ir bijis tā, ka es dodos uz kādu konkrētu vietu, jo man tur strādā pazīstams bārmenis un būtībā es neeju uz to izklaides vietu, bet pie viņa. Tāpēc tāda vietas īpašas nav. Nezinu – Dailes teātra kafejnīca arī ir brīnišķīga izklaides vieta, kad ir beidzies darbs.

-    Ja reiz par Dailes teātri un darbu runājam, tad jautājums sekojošs: vai uz skatuves esot, jums tas ir vairāk kā darbs, vai tomēr izklaide? Vai varbūt – abi kopā?

-    Ļoti, ļoti, ļoti reti tā ir izklaide. Ja nu vienīgi tas ir kaut kāds pašu gatavots koncerts, piemēram, 8.martā, kad arī pašam sev tā ir izklaide, bet, ja runājam par izrādēm, tas neapšaubāmi ir ļoti smags darbs, es domāju gan garīgi, gan reizēm arī fiziski.

-    Un, ja reiz par teātri runājam, kā ir ar teksta iemācīšanos? Šķiet, ka scenāriji vispār ir tik gari, ka reizēm gribas padomāt – kā tik dažādas lomas, garos tekstus vispār var iemācīties un visu kopā izspēlēt?

-    Viennozīmīga, īsa atbilde uz šo jautājumu nav, jo lomas ir ļoti dažādas un teksti arī ir dažādi. Situācijas kopumā ir ļoti dažādas, dažreiz tās ir ļoti uztveramas, citreiz ne tik uztveramas. Man it kā nav bijušas nekādas lielās problēmas ar tekstu. Ja sākumā man iedeva 100 lapaspuses tīrā teksta – man vienam dialoga veidā. Es domāju :”Nu jā, vai ko tādu vispār var iemācīties? Un, ja var tad – kā? Nekad mūžā!” Taču, lai arī cik tas nebūtu jocīgi, man dažu nedēļu laikā tas viss bija galvā, jo viss ir ļoti saprotams un viss ir tīrs, priekš manis viss ir skaidrs, ņemot vērā, ka tur ir milzīgi gari monologi un tamlīdzīgas lietas. Tā ir ar tekstu. Dažreiz, piemēram, tu nevari iemācīties pat piecas rindiņas, jo tās ir tik nenormāli murgainas, ka šķiet – kurš to vispār ir uzrakstījis?

-    Bet vai uz skatuves tik tiešām Jums ir jāzina viss vārds vārdā? Visas 100 vai pat vairāk lapaspuses teksta?

-    Vārds vārdā, protams! Absolūti! No vienas puses... No otras puses, protams, var gadīties, ka kaut kas aizmirstas, tas ir loģiski, bet viss iet uz priekšu. Protams, gadās galīgi melnie caurumi, tad stāv un blisina acis, vai partneris stāv un blisina acis... šādos gadījumos viens otru mēģina vilkt no tā cauruma ārā, palīdz kā var, kā māk. Bet pēdējā laikā viss ir ļoti precīzi, mēs cenšamies.

-    Kas, Jūsuprāt, ir pati labākā loma, ko esat spēlējis?

-    Vis vislabākās tādas es īpaši nezinu un nevaru izdalīt, man kopumā ar lomām ir paveicies, sākot ar visām Gruzdova lugām, kur man, manuprāt, visas lomas ir bijušas pietiekoši labas, labas izrādes. Vispār jau man šķiet, ka viss tomēr sākas ar izrādi un tikai tad ir lomas. Dažreiz gadās otrādi, bet kopumā tā ir. Gluži kā Oskara pasniegšanas ceremonijā – ja filma ir izvirzīta desmit Oskariem, tad šī filma aptuveni tos desmit arī dabū, jo pārsvarā tā ir – ja viss ir labs, tad viss ir labs. Tā nav, ka – „O, jā tu tik labi, brīnišķīgi nospēlēji savu lomu, bet izrāde kopumā bija baigais štrunts!” Tas nav iespējams, tad tādā gadījumā kāds melo. Ja viss ir, tad viss ir. Izrādē „Spilvencilvēks” mana Katuriana loma ir ļoti ietilpīga, pateicīgs materiāls, arī ļoti smags, grūts, kā arī smieklīgs un ir paprasījis daudz nervus. Ir pamats tam, ka tā ir 2005.gada labākā luga pasaulē.

-    Kā Jums vispār ir būt par aktieri un iejustie citos tēlos? Ko tas Jums nozīmē? Vai tas nav grūti?

-    Es domāju, ka nē, kā reizi, tas man šķiet gluži otrādi. Man šķiet, ka aktieri, cik es esmu novērojis, protams, ir jādzīvo ar atvērām acīm uz pasauli, bet aktieri ir tie, kas visas savas lielākās emocijas vai rūpēs, dusmas izdzīvo uz skatuves un dzīvē sanāk atklāti un tieši. Patiesībā – jauka sabiedrība.

-    Teātris arī tomēr nav nekāds vieglais darbs, tāpēc no tā droši, ka arī gribās ik pa laikam atpūsties. Sakiet, kā ir ar aktīvo atpūtu? Vai ir kas tāds, kas Jūs īpaši aizrauj šajā nozarē?

-    Jā, otrajā klasītē es sāku peldēt un tāpēc organisms ir ļoti pieradis pie tā, ka viņš aktīvi kaut ko fizisku dara, tāpēc es to aizvien piekopju. Ziemā es maksimāli daudz braucu slēpot, vasarā daudz braukāju ar riteni un, protams, daudz peldu. Mēģinu jāt ar zirgiem, ja ir iespējams. Īstenībā esmu tāds adrenalīna pilns. Lēnā braukšana pa kalnu – man tas neder, man vajag riktīgi nogāzt tā, ka put! Tad es esmu kārtīgi atpūties un izklaidējies!

-    Kas, Jūsuprāt, ir ideālākā atpūta brīžos, kad gribas atpūsties vispār no pilnīgi visa?

-    Es laikam šādos brīžos tomēr arī kaut kur dodos, piemēram, uz vecāsmammas mājām Limbažos, pasēžu, parunājos ar bērnības draugiem. Bet man kaut kā tā sanāk, ka nav tā, ka gribās no pilnīgi visiem atpūsties. Tas kaut kā pats par sevi sanāk, jo mans dzīvesveids ir diezgan ritmisks – tad ļoti ātrs, tad atkal lēnāks, tad no pavisam ātrā nokrīt uz tādu kā vidējo līmeni un tad es domāju – oho, re, es jau atpūšos. Trīs dienas brīvas – „o! Kolosāli!” Patīk man arī paskatīties kino. Parasti aptaujāju visus, kas jauns un labs ir iznācis, uz ko jāiet, pārrunājam un tad aizeju paskatos. Varbūt kādreiz uzkāpšu kalnos, kas zina!

-    Skaidrs, jānovēl – lai izdodas! Tad vēl pēdējais jautājums: cilvēkiem ļoti patīk labi izsmieties, arī pats kā labu izklaidi minējāt izsmiešanos. Tad pēdējais jautājums tam arī veltīts – vai ir palicis prātā kāds kuriozs, kas gadījies kādas izrādes laikā?

-    Daudz nav tādu, bet vispār ir. Īstenībā pēdējā laikā mēs bieži atceramies to, ka trūkst mums kuriozu, vajadzētu vairāk, agrāk biežāk gadījās. Ir gadījies, ka vienā izrādē Juris Grīnbergs uznāk apcietināt Ķesteri un Grīnbergs ir pagriezies ar muguru, viņš ir policists un es esmu mājas saimnieks, viņa mīļotās brālis un mēs visi esam uz skatuves. Grīnbergs izvelk pistoli ārkārtīgi slaidā kustībā, cēli un pagriež pret Ķesteri un saka: „Ahā, Tu esi arestēts!” un tajā brīdī pistolei nolūst stobrs. Jo pistole ir butaforija un pēkšņi – bladāc, tā nokrīt zemē. Notiek tā, ka to nemaz nevar aprakstīt – reakcijas, ka visiem ieplešas acis. Indra Briķe, kura bija uz skatuves, līdz veļas mašīnā tajā momentā un es ielīdu ledusskapī un slēpos, jo visi pilnīgi kratoties smējās, tikai Ķesteris stāv ar seju pagriezies un bolās, nezina, ko lai saka. Tā nu šad tad kāds labais gadās, ir ko pēc tam atcerēties.

Ir bijuši visādi gadījumi, piemēram, vēl ir bijis, ka tev vienkārši neuznāk partneris uz skatuves. Viens no mūsu brīnišķīgajiem kolēģiem bija piemidzis grimmētavā un bija vienkārši aizmirsis atnākt. Bet visi viņu mierīgi gaida, līdz saprot, ka viņš tomēr nenāks. Tad kāds gāja viņu modināt un apmēram minūtes 5 līdz 7 nenotika vispār nekas. Visi tika saukti pa vienam uz skatuves un pratināti – kā Tevi sauc, ko dari, kas tur aiz šķūņa stāv un tā tālāk – pilnīgs sviests! Taču beigās, tā es sapratu, ka skatītāji to tā arī nepamanīja kā ķibeli. Gadās. Bet nu, jā, varēja būt tomēr to kuriozu vairāk! Tāda mums ir tā dzīve!

Komentāri (4)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!
intresanti.. :)
08.07.2008. plkst. 07:33
Man Ivars ļoti patīk kā aktieris !
30.06.2008. plkst. 14:21
piedevām smuks aktieris ;)
27.06.2008. plkst. 17:56
Foršs aktieris. Labi tēlo.:)
25.06.2008. plkst. 15:21

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies


Translate

Šodien

2017. gada 25. aprīlī Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Izsaki viedokli

Vai Tu vēlies, lai sadaļa "Iegūsti ideālu figūru" tiktu atstāta arī pēc konkursa beigām?

Interesanti fakti

Pizza Hut ir pasaulē lielākais picu restorāns, kas dienā pasniedz ap 1,7 miljonu picu

Pasākumi

MTV Latvija šovi un raidījumi skatāmi populārākajā Latvijas portālā draugiem.lv

MTV Latvija sadarbībā ar Latvijas populārāko portālu draugiem.lv piedāvā ikvienam no vairāk kā 2 349 000 reģistrētajiem portāla lietotājiem noskatīties iecienītākos MTV Latvija...