Gundars Silakaktiņš: "Ir ļoti daudz filmu, kuras tomēr jāredz uz lielā ekrāna!”

Gundars Silakaktiņš: "Ir ļoti daudz filmu, kuras tomēr jāredz uz lielā ekrāna!”

Tā nav dzīve, tas ir kino... Šie ir ļoti labi un patiesi vārdi dažnedažādās situācijās, taču vislabāk to spēj izjust aktieri, kuriem ikdienā nākas ne tikai spēlēt dažādas lomas, bet tajās arī iejusties ar sirdi un dvēseli, tāpēc arī Dailes teātra aktierim Gundaram Silakaktiņam intervijā ar IrLaiks.lv jautājām par kino un visu, kas ar to saistās.

Labs kino – oriģināls kino

Par labu kino mēs mēdzam dēvē to, kas katram tuvāks. Nekad nebūs tā, ka vienu filmu mēs visi vienprātīgi uztversim par labāko, vai citu par sliktāko. Cik cilvēku – tik viedokļu, taču kino daudzveidība lieliski ļauj to izmantot. Gundara prāt labam kino obligāti ir jābūt oriģinālam: „Pirmais priekšnoteikums kvalitatīvam kino, tāpat kā kvalitatīvas teātra izrādes tapšanai ir tā radīšanā iesaistīto cilvēku amata prasme un domāšanas oriģinalitāte. Katram ir sava mīļākā filma, grāmata, mūzikas skaņdarbs, kurus viņš izvēlas emociju iespaidā un ir lietas, kas tīri subjektīvā emocionālā plāksnē varbūt neuzrunās katru skatītāju, bet nebūt nebūs tāpēc „sliktas”, ja arī paliks kādam nesaprotamas un neinteresantas.”

Tāpat ir arī ar mīļāko filmu sarakstiem. Citam tā visu dzīvi spēj būt viena elpu aizraujoša aina kādā grāvējā, citam pavisam pretējas vēsmas, taču varbūt nemaz nav tāda filma vēl izveidota, kura būtu cilvēku „mīļākās filmas” titula ieguvēja? Runājot par mīļākajām filmām, Gundars saka: „Nevaru nosaukt vienu konkrētu filmu, kuru varētu saukt par savu favorītu – ik pa laikam parādās jaunas, interesantas filmas, bet tās ko varu skatīties atkal un atkal ir vecās „padomju” laika krievu filmas – „Mimino”, „Nogalināt drakonu”, patiesībā visas Marka Zahārova filmas, „Ivans Vasiļjevičs maina profesiju” utml. Sajūsminos par daudzslāņaino humoru un filmu autoru spēju ar zemtekstu palīdzību pateikt daudz ko nozīmīgu un drosmīgu.

Neesmu primitīvu šausmu filmu fans, pārējos žanros katrā var atrast kaut ko interesantu. Arī „bojeviki” kuros galvenajā varonī iztukšo visu automāta aptveri, bet šamējais tikai turpina skriet - noteikti nav man tie tuvākie. Man pilnīgi noteikti un nemaz nav bail no puņķainiem, zaļiem citplanētiešiem un līdzīgiem briesmoņiem, ja „ Jēru klusēšanu” var pieskaitīt pie šausmu filmām – šāda veida šausmu filmas mani uzrunā, tāpat „Shining” ar Džeku Nikolsonu. Arī runājot par režisoriem... Es varu sajūsmināties par dažādiem režisoriem dažādu iemeslu dēļ – par Tima Bērtona perfektajām „gleznām”,  par Vudija Allena ironiju, Kusturicas kiču,  brāļu Koenu cinismu utt.”

Ir jāredz uz lielā ekrāna!

Kinoteātris ir viena no izklaides vietām, kuras arvien apmeklē milzum daudz cilvēku, jo jaunās filmas ir ļoti pieprasītas! Kino spēj pulcēt mazus un lielus, jaunus un vecus – jo filmu izvēle ir patiesi plaša un katra gaumei atradīsies kas jauns un iteresants. Taču nekas neparasts nav arī kino vakari mājās, kas nebut nav sliktāki par gājienu uz kinoeātri, turklāt mazākā kompānijā un mājīgākā atmosfērā! Izvēle ir katra paša rokās, bet kino vakarus par vienlīdz labiem atzīst arī Gundars Silakaktiņš: „Esmu patiesi priecīgs, ka netālu no manām mājām atveras jauns kinoteātris Cinamon, jo aizbraukt vakaros no Mežciema uz centru, kas ģimenē ir divi mazi bērni – nav vienkārši. Laiks ceļā, auto novietošana un tamlīdzīgi apstākļi ... Līdz ar to ceru, ka arvien biežāk varēšu apmeklēt kinoteātri – jo ir ļoti daudz filmu, kas tomēr ir jāskatās uz lielā ekrāna. Lai gan līdz šim lielāko vairumu filmu esmu skatījies mājas un šie filmu diski pie manis nonāk ar draugu un kolēģu starpniecību. Pēdējā filma, kuru es pats redzēju, bija Džūlijas Delfī radītā „Divas dienas Parīzē”. Brīnišķīga filma par attiecībām un stereotipiem, par nopietnām lietām ar burvīgu humoru. Ja runājam par aktieriem, kas man patīk, no vīriešiem tas noteikti ir Džeks Nikolsons – īpaša harisma, spēja katru vārgāko scenāriju padarīt par kino notikumu. No sievietēm tā ir Džūdija Denča - īpašas manas simpātijas ieguva pēc kādas viņas intervijas izlasīšanas krievu presē – apbrīnojami vienkārša un inteliģenta dāma.

Daukas animācijas filmiņas dod pozitīvismu!

Lai gan „lielās” Holivudas filmas ir daudz krāšņākas un iespaidīgākas, tomēr arī mums pašiem ier savs kino zelta fonds un arī mums ir lieliskas pašmāju filmas, kas nu jau kļuvušas par klasiku, tāpēc arī tās nevar atstāt novārtā. Tāpēc jautājām arī Gundaram, kāda ir viņa attieksme pret mūsu pašu – latviešu kino kopumā, uz ko Gundars atbildēja pavisam īsi un konkrēti: „Pozitīva”. Lai arī mūsu kino nav tik iespaidīgs un mūsu arhīvos nav lielbudžeta grāvēji, tomēr zināmā klasika vienmēr ir ta vērta, lai to noskatītos.

Bieži vien kāda no pašmāju filmām sirdī rod īpašu vietu. „Es tomēr nevaru nosaukt vienu konkrētu latviešu filmu, kuru varētu dēvēt par mīlāko, bet – kopā ar meitām skatos vecās Daukas animācijas filmiņas un tur smeļos pozitīvu iedvesmu. Interesanti, ka par šīm multenītēm meitenes runā un pārspriež vēl dienām pēc noskatīšanās – atšķirībā no televīzijas multeņu kanāla piedāvājuma. Tādas filmiņas kā „Kaķīša dzirnaviņas”, „Ness un Nesija”, „Man vienai māsiņai”, nenoliedzami rosina bērnu fantāziju un aicina arī padomāt,” stāsta Gundars Silakaktiņš.

Taču, kāda ir pēdējā filma, no pašmāju darbiem, kas redzēta? Gundars atbild: Norda „Amatieris”. Ta kā Gundars pats ir aktieris, viņš ir filmējies filmās, ir spēlējis teātrī, arī šobrīd varam redzēt viņa attēloto lomu pašmāju seriālā „Cerību iela 21”.

„Esmu filmējies vairākās kultūras akadēmijas studentu filmās un labprāt to darītu atkal. Freda Kēlemana filma „Krišana”, kura arī man bija tas gods piedalīties, ar panākumiem šķiet ir apceļojusi vai  pus pasaules kino festivālus. Ar lielu prieku esmu ierunājis arī animācijas filmas – „Vāģi”, „Haizivs stāsts” un nu jau drīz kinoteātros vēl divas jaunas filmiņas. Ja man būtu iespēja izvēlēties ar kuru aktrisi kopā spēlēt kino – tā viennozīmīgi būtu Mirdza Martinsone , pusaudža gados  mani ļoti iedvesmoja viņas tēls un leciens filmā „Mirāža”,” par savām izjūtām stāsta Gundars. Un tā kā Gundars pats filmējas seriālā, jautajums pavisam vienkāršs – vai pašam ir arī  kāds iemilots seriāls, no kura negribas garam palaist nevienu pašu sēriju? „Man nav laika skatīties seriālus – ir tik daudz jaunu teātra izrāžu, kuras obligāti jāredz,” atbild aktieris, iesakot ikvienam apmeklet kādu teātra izrādi.

    
Nobeigumā IrLaiks.lv vaicā Gundaram, lai viņš iesaka kādu filmu, kuru būtu vērts noskatīties! „Ja gribas redzēt ko pozitīvu, iedvesmojošu un laba humora pilnu – iesaku pasaku filmu „Zvaigžņu putekļi”, var droši iet kopā ar visu ģimeni!” līksmi iesaka Gundars Silakaktiņš.

Komentāri (1)

Interesē šī tēma? Pievieno favorītiem!
Anita
Jūs esat lieslisks! Paldies par Vinsentu van Gogu, kas ir viena no manmām mīļākajām visu laiku izrādēm!
04.04.2009. plkst. 15:17

Visi komentāri

Pievienot komentāru

 Reģistrējies


Translate

Šodien

2017. gada 28. maijā Vārdadienas svin:

Autorizācija

Reģistrēties

Aizmirsi paroli?

e-jaunumi

Saņem portāla jaunumus e-pastā.

Izsaki viedokli

Vai Tu vēlies, lai sadaļa "Iegūsti ideālu figūru" tiktu atstāta arī pēc konkursa beigām?

Interesanti fakti

Pirmā Oskara balvas pasniegšanas ceremonija notika 1929.gada 16.maijā

Pasākumi

Kristofs Vilibalds Gluks „ORFEJS un EIRIDĪKE”

24. janvārī plkst. 20:00 kinoteātrī Parex Plaza Ņujorkas Metropolitan operas tiešraides sēriju  turpinās Kristofa Vilibalda Gluka opera Orfejs un Eiridīke ar Danielu de Nīsu Eiridīkes...